Vispirms lai būtu skaidrība: es norobežojos no naida un agresīvā stulbuma kvēlē nokaitētajiem pretmasku gāganu kariem sociālajos tīklos, kuri jebkurā ierobežojumā Covid-19 izplatības savaldīšanai saredz cilvēka brīvības, cieņas vai tiesību aizskārumu. Kas jādara – jādara, un te diskusijas un haoss ir lieki. Varam tikai cerēt, ka kopīgi disciplinēti mums izdosies paglābties no daudz pamatīgākas lockdown ķezas, kāda pašlaik skar cilvēkus daudzās citās valstīs. Tas, kas aktuālās un visas astoņu kovidlaika mēnešu situācijas regulējumos satrauc un dara uzmanīgu, ir nekonsekvence jeb nozaru dalīšana. Lai kādi būtu argumenti – no "vēlamies pasargāt lielo biznesu", "apzināsim prioritārās jomas" līdz vispārīgajai atrunai "to nosaka epidemiologi" –, ir jāredz un jādomā arī tālāk par šo brīdi. Vismaz jācenšas domāt.
Covid-19 krīzes smagi skartajā kultūrā līdz šim visskaļāk skanējušas un – ar labākām vai sliktākām sekmēm – risinātas koncertzāļu un teātru, pašnodarbināto koncertmūziķu, mākslinieku un rakstnieku problēmas, kuras šoruden uzjundījuši nodokļu reformas plāni. Bet es aicinu atcerēties par Dziesmu svētku kustību. Šī mūsu identitātes vitāli svarīgā dzīsla var neizturēt arvien jaunus pārrāvumus. Un ja vēl sabiedrībai tiek nepārtraukti sludināts, ka tieši dziedāšana ir visbīstamākā, pasniedzot kori par galveno infekcijas bubuli…
Daļa no daudzajiem mūsu amatiermākslas kolektīviem, kuru darbību pavasarī apturēja ārkārtējā situācija valstī, jaunajā sezonā ir tikko pacēluši galvu, bet nu līdz 7. novembrim atkal nolikti uz pauzes. Un kā vēl… Jau pati pirmā amatiermākslas un interešu izglītības kolektīvu klātienes darba lieguma diena – 17. oktobris – pārvilka svītru šajā datumā paredzētajam Latvijas Universitātes sieviešu kora Minjona 45. jubilejas koncertam. Nevarēs skanēt arī kora Kamēr… 30. jubilejas koncerti 30. un 31. oktobrī. Senākais Latvijas augstskolu koris – LU Juventus – savu simto dzimšanas dienu 18. oktobrī atzīmēja ar zibakciju, cerot, ka pavasarī nenāksies atcelt īpaši gatavotās jubilejas programmas ar latviešu komponistu jaundarbiem… No Covid-19 skaitļiem būs atkarīgs, vai liegumu nenāksies pagarināt arī pēc 7. novembra, un kas zina, kā spēsim sagatavoties un kā vispār varēs notikt uz nākamā gada vasaru pārceltie Skolēnu dziesmu un deju svētki. Likteņa ironija – par to ir jāraizējas tieši tad, kad beidzot ir pārbūvēta Mežaparka Lielā estrāde un Daugavas stadions.
Ja nebūs mērķa (koncertu, Dziesmu svētku) un tā piepildījuma, var izzust gan motivācija, gan pieradums iet uz kori, saņemties atkal liet sviedrus deju kolektīvā. Korī, deju kolektīvā, pūtēju orķestrī bērni un jaunieši iejūtas dzimtajā kultūrā, gūst gandarījumu, iemanto draugus. Un, jā, nevis blandās pa ielām vai dzīvo telefonā, bet izaug par veselām, garīgi bagātām personībām. Vecākā gadagājuma cilvēkiem koris vai deju kolektīvs ir zāles pret vientulību un bezcerību. Vidējai paaudzei tas neļauj iesūnot tikai darba un sadzīves rutīnā. Mums visiem – dod iespēju sajusties vienotiem dziesmā, dejā, valodā.