Kultūras apakšiņas

c. standartiem. Bet tie mirkļi sabiedrības un muzeja saskarsmē, kas šķiet saistoši, ir tieši tie, kuros muzejs neatbilst, noslīd no šiem standartiem. Piemēram, muzejs sadarbojas ar dažādām sabiedrības interešu grupām, kuras veido ar kultūru pastarpināti saistīti ļaudis. Seno cīņu klubi nav sliktākais piemērs. Notiek bruņinieku cīņas, kurās cīnītāji pedantiski cenšas ievērot kādreizējus cīņas paņēmienu un ieroču standartus, par kuru esamību neviens no cīnītājiem nešaubās. Piedaloties šajos notikumos kā organizatoram, nākas saskarties ar gūzmu laika izraisītu pārvērtību un neviļus rodas iespaids, ka cīņu klubu dalībnieki kopā ar tērpiem un ieročiem paši pārceļas pirmsrenesanses laika posmā, kad tikko izgudrotajam pulkstenim bija tikai stundu rādītājs un vīriešiem bikšu vietā bija garš krekls. Turklāt šajā biezi trieptajā laika posmā ar jokiem arī bijis vāji. Gadījies pieredzēt, ja kāds patiesi cenšas ievērot noteikumus, kaut vai paša izdomātus, vai arī atbilstību kādiem augstākas varas radītajiem noteikumiem, humora izjūta pazūd. Varbūt tas ir tālab, ka šis kāds jūtas nedrošs vidē bez noteikumiem un jokot jau var tikai par to, ko pazīst? Neviens bruņinieks nespēj pajokot par cīņu jēgu vai muzeja ļaužu miermīlīgo mēģinājumu noslēguma cīņās iesaistīt finiera pūķi... Gadiem ejot, gan cīnītāji kļūst piekāpīgāki un pamazām ļaujas dažādiem nestandarta gājieniem. Lūk, tieši tas mirklis, kad kādas kultūras nesēji pārkāpj standartus, kļūst saistošs arī tiem, kuri par šiem standartiem un noteikumiem pat nenojauš. Kad seno cīņu klubu dalībnieki, smīdinot publiku, ļauj sevi pamodināt lielgabala šāvienam, kas taču ir gluži no cita laika, tieši šī nobīde laikā un uzvedības normās magnetizē.Nesen tas pats muzejs iesaistījās starptautisku virpošanas sacensību organizēšanā. Tajās piedalās profesionāli keramiķi, kas sacenšas tehniskajā varēšanā un radošajās izpausmēs. Šeit bija noteikumi, atbilstība/neatbilstība, cīņa vairākos posmos. Keramiķi nopietnām sejām vēroja cits citu. Publika saspringti vēroja keramiķus. Kā viņi sasniegs kaut ko tādu, ko paši izdomājuši. Publika vienmēr vēro - kā citi viņi kaut ko sasniegs vai nesasniegs - latiņu, dzelteno svītru, barjeras malu u. tml. Arī olimpiādēs nevienam joki nav prātā, un tas, ka daži tomēr pamanās izjaukt šo svētsvinīgo nopietnību ar Mr. Bīna iesaistīšanu ceremonijā vai skeleta - vieglatlēta - skulptūru olimpiskajā ciematā, dara godu nācijas spējai atšķirties no citām ar humora izjūtu. Kas atšķir kultūru no subkultūras? Noteikumi un to pārkāpšana. Kaut kur uz šīs robežas gadās, ka piedzimst arī kāds aizkustinošs vai gaviļpilns mirklis, ko pieskaitīt mākslas jomai vai kartupeļiem.