Pats esmu piedzīvojis grūtības izlasīt konkrētu dzejoli, iekļūt tajā un tikt skaidrībā neba autora dziļdomībās, bet pašam sev no teksta iegūstamajā emocionālajā un intelektuālajā atbalsī. Nudien, ne tikai dzeja, bet visa mūsdienu māksla sen netiek uzlūkota tikai kā tās radītāju pasaulainas manifestācija. Māksla ir kļuvusi par slidenu akmeni katram, kas to vēlas notvert un – tikt skaidrībā. Tieši šajā pieturpunktā – iedomā un nodomā tikt skaidrībā – sākas nenovēršamie jautājumi: kas tas vispār ir, ko autors gribēja teikt, vai viņam ir izdevies pateikt un – vai pateikt izdevies labi vai slikti? Šo jautājumu ciešs sabiedrotais – kāpēc es nesaprotu? Vai vieglāks risinājums, izvēloties reakciju: kaut kāds murgs un sūds vien ir.
Gudri prāti visādās zinātnēs – filozofijā, komunikācijas teorijās, valodniecībā, literatūrzinātnē, tulkojumzinātnē u.c. – smagiem soļiem ir meklējuši atbildes uz to, kas ir valoda, kā tā darbojas, kā mēs to lietojam un kā savstarpēji saprotamies. Pragmatiskais virziens kļuva par lavīnveida nenovēršamību, valodu beidzot ieraugot kā dzīvu, nevaldāmu organismu, kas, lai kādās teorijās mēs to neieslēgtu un lai kādās formulās nemodulētu, paliek brīnums, kas katru mirkli tiešā nozīmē ir mums uz mēles. Tādējādi teorija apliecināja acīmredzamo patiesību – saskarsmē, t.i., lietojot valodu, mēs pasakām daudz vairāk nekā paužam, piemēram, verbāli. Neizbēgama bija atklāsme par valodas un kultūras ciešajām, cauraugošajām saiknēm – lai atceramies kaut vai V. Humbolta fundamentālo redzējumu, savienojot kultūru, valodu un tradīciju. Līdztekus attīstījās teksta lasīšanas, interpretācijas teorijas. Pamatīgus pamatus mūsdienu izpratnes veidošanā ir likusi filozofiskā izziņas teorija un hermeneitika, kas noliedz universālas interpretācijas iespējamību, pieslienoties Nīčes postulātam, ka viss eksistējošais ir nepārtrauktā interpretācijas un pārveides procesā, izplūdinot nozīmes un mērķa jēdzienus. Hermeneitiskajā modelī tekstam, kas dabiskā attīstības procesā kļuvis par centrālo pētījumu vienību, piemīt atvērta, vibrējoša, dinamiska iedaba. Līdz ar to interpretācijas centrā vairs nav autors, "iecere" un tekstā iemiesotā patiesība. Teksts ir tikai izejmateriāls, ar kuru strādā lasītājs. Ž. Deridā atzīstas, ka lasītājs tekstā nesaglabā autora "nozīmi", bet rada jaunas teksta nozīmes, tādējādi postulēdams autora "nāvi". Vēlāk U. Eko tekstu raksturo kā inertu mehānismu, ko atdzīvina tikai pats lasītājs. Viņam parauglasītājs ir tas, kurš teksta interpretācijā spēj atpazīt un apgūt iespējami vairāk dažādo teksta līmeņu. Tāpat Eko ir definējis, ka kultūra ir saziņa, kurā cilvēkus saista kopīga nozīmju un jēgas izpratne. Vēl vairāk – pašlaik kultūras teorija ir formulējusi, ka kultūra ir teksts. Citiem vārdiem sakot, kultūra ir lasīšana.
Tas tomēr ir diezgan nozīmīgi - ieraudzīt, ka mēs ne tikai esam tekstu pasaulē, nonākam saskarsmē ar tiem, spējam vai nespējam tos uztvert, bet ka mēs visi vienlaikus esam gan autori, gan lasītāji. Un nemitīgi maināmies vietām. Turklāt šī izpratne palīdz apjaust arī mākslas dabisko saikni ar laikmetu, pati būdama gan laikmeta manifestācija, gan lasītājs, gan – interpretācija. Māksla meklē valodu nepasakāmajam. Caur šo prizmu, šķiet, varētu būt vieglāk saprast, ka mākslas daudzplākšņainība nav ambiciozu iedomu pašmērķīgs un augstprātīgs realizējums, no kura pār mums veļas vien neskaidri, nevienam neatminami apveidi. Nē, māksla turpina lasīt. Pat ja Lielais Teksts, pasaule, vispārīgi ņemot, fundamentāli nemaz nemainās, mainās tas, ko un kā mēs lasām. Neizbēgama tajā visā ir dziļuma dimensija, jaunu šķautņu atvēršana un atklāšana. Neizbēgami ir arī tas, ka mums nemitīgi jāmācās izlasīt to, ko kāds jau ir nolasījis, bet kas mums pašiem pagaidām vēl ir jauns un svešs.
Kultūras piedzīvošana un būšana kultūrā nozīmē nebeidzamu mācīšanos lasīt. Tā nav vienkārša lasītprasme. Varbūt iederīgs apzīmējums būtu "tekstpratība". Pat ja ne viegli un vienkārši, tad noteikti – atsvaidzinoši, pārsteidzoši, aizraujoši. Un – personiski. Jo pat sveša autora dzejolī, sveša autora subjektīvajā pasaulē lasīdami par "citiem", noteikti ir vieglāk izlasīt, ja apjaušam, ka tik un tā lasām paši sevi.