Latviskuma jautājums

Cik pravietiski Vādons te rakstījis, ka trūkst objektīva Otrā pasaules kara atainojuma Latvijas masu medijos! Tik daudziem vēl apziņā padomju skolās iemācītais! Un ap 9.maiju Vādona teiktais lika sevi just it īpaši...

Jā un par LALIGABAS balvām mani daudz vairāk uztrauc nevis tas, ka grib krieviski rakstošiem atsevišķas balvas, bet par korupciju,necausrspīdīgumu , nekonkrētību.

Es sevi uzskatu par patrioti, bet noteikti nepiekrītu tai iedeoloģijai, kad mani baida ar krieviem, ar Krieviju. Latvijas tautas vēzis ir korupcija, nesolidaritāte,nodevība. Visu laiku lamā krievus Rīgā, un vienlaicīgi - paši vienotībnieki vārda tiešā nozīmē zemiski villojās ar vislatviešiem. Kauns, kauns par tādiem latviešiem. Ja mēs sevi cienītu, krievi arī mūs cienītu , bet naudas dēļ - kurš latvietis vēl nav pārdevies, tad droši vien tikai tāpēc,ka vēl neviens nav piedāvājis. Noteikti ir pa retam izņēmumam, bet pa retam.

Sodien viens vietējais krievs savai tautietei teica- viņš ne par kādu naudu savas kājas (mašīnu) nekustinās austrumu virzienā. Bet man Rīga ir nevis krievu kultūras centrs- varbūt tā tas ir aiz slēgtām durvīm- bet krievu nekultūras centrs tas ir pavisam noteikti. Proti, kā teica viens santehniķis pēc tam, kad bija izbēris lērumu "mātes vārdu"- "mēs jau nelamājamies, mēs vienkārši tā runājam!" Skarbi, viņs arī pļaskas uzraus Latvijas dzimšanas dienā, bet man par to prieka nebūs. Šogad būtu tikai loģiski, ja Uzvaras parkā skaļi skanētu sarkanā terora apraksts par godu tiem, kas atkal spraudīs pie krūtīm Georga lentītes. Vispār integrācija tieši tāpēc ir tik grūta, ka tiek kultivēts "stiprā puikas sindroms". Tā priekšā taču visiem ir jāklusē, vai ne? Un tur izglītība nepalīdz.

To ko maskalis domā par latviešu kultūrai ir kaķim zem ļipas. Svarīgi ir tas, ka pats esi latvietyis un dzūvi savā latviskumā. Vusu pārējie iebildumi ir tikai plāpāšana. Kam tā vajadzīga?

/kurš strādā Rīgas krievu skolā, stāsta, ka 9. maija rītā sākumklašu skolēni organizēti tiek vesti uz attiecīgā satura un ievirzes svētkiem pie Uzvaras pieminekļa./ Pēc tās propagandas, kas pār mūsu galvām nākusi, vai tad ir kas darīts, lai 9.maiju atspoguļotu kaut cik patiesi. Atsegtu faktus, ko savulaik neuzdrošinājās neviens. Diena viedokļu slejā ievieto patiešām skolniecisku Oskara Krīgera, Latvijas Universitātes vēstures maģistranta viedokli - un, lūk, esam "atreaģējuši" uz vēturisko datumu. Bet ir taču literatūra, arī latviešu valodā, fakti, arhīvu materiāli. Ja par latviskumu runājam, tad tieši kultūras darbiniekiem, vai tad sirds nav pilna par naudas tērēšanu Rīgā it kā kultūrai? Kas ir Jāņi Daugavmalā, ko mums N.Ušakovs visžēlīgi uzdāvinājis? Visi to pieņemam, nekādu citu vīziju par Jāņiem mums nav? Bet, ja tā atklāti, vai tā nav masveida "izdzeršanās"? Pilni pagalmi Rīgā ar dzērājiem, kur soliņš, tur trenuškās ar divlitrenēm uc... pudelēm zināmais kontingents. Nav jau brīnums, ka 9.maijā arī alkohols tiek lietots pāri mēram. Tā ir kultūra, kultūras galvaspilsēta? - degradācija tā ir. Pieņemti likumi par aizliegumu dzert sabiedriskās vietās. Vai tos kāds ievēro? Policija kādu mēģina sodīt? Nekas tamlīdzīgs. Bet dzērājvide ir kā sērga, tā pārņem teritoriju pēc teritorijas un iet uz priekšu. Tie, kas nedzer, jau baidās no saviem mājokļiem iziet, jo agresīvie nav joks. Kultūra - tā ir kultūras vide, cilvēki. Dombrovskis Ziemeļblāzmā veidoja kultūras vidi, bija pret zaļo pūķi, tagad atklās kultūras pieminekli, vai cilvēki tam sagatavoti? Kultūrvides veidotājiem pašiem jābūt kultūras cilvēkiem (bet, ja viņu vārdu arsenālā ir neizrunājami lamu vārdi?) Vakar trolejbusu pieturas visi stikli drumslās. Tā ir mūsu vide. Bet tas taču sākums.

"Vai tai latviešu valodai un Latvijai īsti ir jēga"....ja to var jautāt dzīvojot brīvā Latvijā, tad tiešām jāapšauba jautātāja vēstures izpratni. Tas ka latviešu tauta pastāvēja gadsimtiem ilgi kā kultūra ar valodu, dzīves ziņu un īpašu identitāti izsaka to ka latvietības pašapziņa ir stipra un izturīga. Mana latviskā pašapziņa ir veselīga un spēcīga. Es uzaugu Amērikā. Latvijas brīvība bija tāls sapnis. Latvija pastāvēja bez brīvības. Tagad jautāt vai "Latvijai īsti ir jēga" ir absurdi.

Visu nevar definēt, bet izteikt, ļaut noprast attieksmi, ļaut sajust gara un fizisko stāvokli var. Jūtu, prāta un gribas kopumu- pārdzīvojumu radīt un atklāt var. Manuprāt, dzeja, mūzika... ir skaista, jo daudzveidīgi un emocionāli definē mīlestību. Apziņas stāvoklis, ja vien tas nav kāds baiss izņēmums, ir mīlestībā svaidīts. Latviskums, tā ir mūsu dzīves ziņa, bagātīgi atrodama mūsu folklorā, paražās, tikumos, ko mēdzam čakli aizstāt ar ārišķīgiem/ saturā nabadzīgiem, ātri un viegli uztveramiem komiksiem, šlāgeriem vai apziņu deformējošiem mākslas darbiem, dzīves kārtības/ normu ieviesumiem. VĀRGA mūsu nacionālā pašapziņa? Pēc Levita domām? Varbūt vēl kādam tā tīkami domāt...To daudzi gribētu gan- gan pašu mājās, gan lielās pasaules tilpnēs. Kad jaudīga masa (ar visām biznesa pazīmēm) stājas pretim nelielas tautas interesēm, latvietim ir jābūt pārdabiski stipram, gudram, talantīgam un viltīgam arī, ja gribat, lai noturētos, augtu, attīstītos, neizšķistu kopīgā virumā. Ja varētu kaut cik ierobežot plašsaziņas līdzekļu piekopto smadzeņu skalošanu, mazināt surogāt- kinoprodukcijas apjomus, šovveidīgo pasākumu spiedienu mūsu apziņā, tas jau vien būtu daudzu miljardu vērts latviskās identitātes balsts un guvums. Skolēnu vešana 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa ir vien mazumiņš, divu tautu tracināšana kopīgā teritorijā. Nepaguruši meklējam Latvijai nelojālus pilsoņus vistuvākā apkārtnē, turklāt pamatoti. Bet vienlaikus izliekoties par naiviem nesaprašām pārējās pasaules interešu lokā, kurā būtiskākais ir iekļaut mūs viņiem izdevīgā „barības ķēdē”. „ līdzko mēs sākam runāt latviski, mūs nevar sajaukt ne ar vienu citu nāciju pasaulē.” Ļoti nosacīti. Pirms sākam runāt vēl ir jādomā, jāspēj izjust, pilnveidot, papildināt pasaules daudzveidību tā, kā vien mūsu nācijai piederīgais to spēj un prot. Politiski, ekonomiski organizēta lavīna, kas veļas mūsu dzīvēm pāri, nav apturama. Bet savas valodas tīrības, skaistuma, skanīguma sargātāji esam mēs paši. Cerība uz vienotu izpratni? Kad un kur esam tā ir sastopama?