Augusta beigās devos uz Tartu spēlēt latviešu vinila plates kādā festivālā, kas notika Tallinas ielas kvartālam Rīgā radniecīgā vietā ar nosaukumu Aparaaditehas. Mani jau iepriekš informēja, bet varbūt brīdināja, ka nav vajadzīga diskotēka – svarīgākais ir sniegt korektu ieskatu latviešu mūzikā, kas tiek izdota vinila platēs, – varbūt tāpēc, ka Tartu, kas nupat izziņota par 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu, atrodas arī šo atkal aktualitāti ieguvušo skaņu ierakstu nesēju ražotne?
Piedāvājums interesants kaut vai tāpēc vien, ka arī igauņu kolēģis Ahto Kulvets bija sagatavojis, viņaprāt, interesantas latviešu mūzikas setu tikai no vinila platēm un kaimiņvalsts iedzīvotāju attieksme pret latviešu mūziku vienmēr bijusi miglā tīta. Grupas Eolika vadītājs Boriss Rezņiks ir stāstījis, ka savulaik liela interese par viņiem bijusi visā Padomju Savienības teritorijā, izņemot Igauniju…
Ahto sāka ar 1961. gada dziesmu Cauri pilsētai. Turpinot ar septiņdesmito un astoņdesmito gadu Melodijas platēs pieejamo populāro mūziku, kurā vietumis parādījās kaut kas no psihedēlijas, ārtroka un disko, viņš nepiemirsa arī Roberta Gobziņa jeb East Bam Vācijā 1990. gadā izdoto singlu Aka Aka, bet beidza savu ieskatu ar Yaputhma Sound System (1996). Kaimiņu pēdējo gadu ielūkošanās padomju laikos ierobežotajos pasaules izzināšanas centienos filmās trie igauņu puiši un Soviet Hippies, kā arī tikko turpat Tartu plašu ražotnē tapusī izlase Groove of ESSR liek domāt, ka pagātnes mantojums vismaz ar savu šodien jau eksotisko piesitienu igauņus interesē vairāk nekā tas, kas Latvijā notiek pašlaik, un tā arī ir.
Interesanti, kā viņi reaģēs uz N.S.R.D. un Dzeltenajiem pastniekiem? Leģendas par igauņu lēnumu izkūst manu acu priekšā, notiek kaut kāds klikšķis, un īstā atslēga ir atrasta. Viņus interesē viss dīvainais, avangardiskais, neierastais. Protams, pēc pieredzētā vienā vietā un laikā Tartu nevar spriest par visas igauņu tautas gaumi, bet līdzās iepriekšminētajiem mūsu astoņdesmito gadu klasiķiem, kurus gan Eiropā, gan ASV respektē un izdod platēs vēl šodien, milzu interesi ar plašu vāku fotografēšanu un mākslinieku vārdu iegrāmatošanu izpelnās mūsdienu elektronika – Hardija Lediņa pēdējā plate Tiny Crabs of Deep Waters, Konstrukcija un Dmitry Distant, tāpēc šķiet, ka īstais brīdis vilkt laukā no krājumiem Domenique Dumont un grupas JUUK dziesmu, kur Sniedze Prauliņa arī dzied franču valodā. Jura Simanoviča spēlēšanās ar skaņām soloalbumā Kā samierināties ar savu nenozīmību, šķiet, maina visu leņķu sistēmu telpā, un plates ekskluzīvais vāks, neizturējis vibrācijas, izjūk pa detaļām.
Saprotams un respektējams igauņiem šķiet arī kas smagāks – Skyforger un Eschatos, bet uz mūsdienu latviešu popmūziku – nekādas reakcijas, un diez vai tas ir saistīts tikai ar jau pieminēto igauņu lēnumu. Varbūt mums vienkārši pietrūkst labas popmūzikas?