Tā veidota pēc Beļģijā dzimušās rakstnieces Margeritas Jursenāras (1903– 1987) īsromāna Coup de Grâce (latviski Gitas Grīnbergas tulkojumā izdots 2007. gadā). "Grāmatu iedvesmojis patiess gadījums, un trīs personāži, kuriem dots Ērika, Sofijas un Konrāda vārds, palikuši gandrīz tādi paši, kādus man tos aprakstīja galvenās iesaistītās personas labākais draugs," raksta Jursenāra.
Grāmatas un filmas notikumi risinās 1919. gadā. Kaut gan revolūcija Krievijā jau ir notikusi un Pirmais pasaules karš galā, cīņas starp "baltajiem" un boļševiku spēkiem jeb "sarkanajiem" vēl nav galā. Savā dzimtas muižā kopā ar armijas biedriem atgriežas jauns vācu virsnieks Konrāds de Rēvals. Tur viņu sagaida māsa Sofija, un seko nelaimei lemta kaislību drāma starp viņu un brāļa draugu un kauju biedru Ēriku fon Lomonu.
Kaut arī ir karš, muižā dzīve vēl arvien mēģina ritēt, kā ierasts, sīkai marionešu lellei līdzīgā ome tiek nesta pie galda, pie sienām vēl vienmēr sveču gaismā viz senču portretu rāmji, dažkārt tiek dzerts pat īsts franču šampanietis (nevis ungāru, kā ikdienā) u. tml. Lai gan muižas ļaudis un arī pati Sofija dažās telpās kopj ievainotos, muižas dīķos vēl arvien mājo karpas un ļaudis prāto, ka pēc kara muižā varētu iekārtot vietu, kur pulcētos un savus darbus radītu dažādu mākslu pārstāvji. Kā jau minēju, beidzas tas traģiski, un pats Ēriks, kura pretmīlu Sofijai tā arī neizdodas sagaidīt, izpilda viņai piespriesto nāves sodu, visi vācu karavīri salec vilciena vagonos un pamet šo vietu uz visiem laikiem.
Latviešu skatītājiem tas viss īpaši aizraujoši varētu būt galvenokārt tāpēc, ka šo notikumu norises vieta ir tobrīd jau par neatkarīgu pasludinātās Latvijas valsts teritorija un šī ir brīnumaina iespēja kaislību drāmas formā ielūkoties mums mazāk zināmā un retāk aprakstītā pasaulē – tajā, kurā vācu muižniecība, sametoties kopā ar Krievijas cara armijas pārpalikumiem, vēl mēģināja pretoties lieliniekiem, bet latvieši varēja tikt pieminēti tikai garāmejot – un arī tikai tāpēc, ka viens latvietis ir izrādījies izvarotājs. Rīga savukārt ir vieta, uz kuru kauju starplaikā aizbraukt pēc šampanieša.
Tagad vasarā ir pateicīgs laiks Latvijas apceļošanai, un nedaudzās kaut jel kādā kārtībā saglabājušās pilis un muižas nenoliedzami ir vieni no interesantākajiem pieturas punktiem, pašiem sava Dauntonas abatija, tā teikt, pat televizoru vai torentus nevajag. Teiksim, Kukšu muiža Kurzemē, kurai ir paveicies ar apsaimniekotāju, jau labu laiku no Vācijas uz Latviju pārnākušo Danielu Jānu. Kaut arī viņam nav vācbaltu sakņu, muižai viņš ir pieķēries nevis ar muzejisku vai dizainisku, bet īsti muižniecisku tvērienu – ar to saprotot "dabisku" vēsturiskās ēkas un apkārtnes apdzīvošanu tā, it kā muižas cēlēji to nekad uz ilgu laiku nebūtu pametuši.
Vērtīgi mākslas darbi un vēsturisku priekšmetu oriģināli tur sadzīvo ar neizskaidrojamas izcelsmes un apšaubāmas kvalitātes "kuriozitātēm" un niekiem, mūsdienu dzīvei svarīgas lietas juku jukām atrodas starp senām mantām, suns labsajūtā vārtās pa austrumu tepiķiem, un, to visu aplūkojot, rodas pārliecība – jā, tā tas nudien varētu būt. Jo kuram gan gribētos dzīvot muzejā.
Par muzejiem (romāniem, filmām vai namiem, kuros pulcējas mākslu pārstāvji) vietas parasti pārvēršas pēc tam, kad viss – sliktākajā gadījumā ar to saprotot karu – jau ir beidzies, liela daļa iesaistīto personu ir mirušas un arī filmas titros lasāmo uzvārdu priekšā pārsteidzoši bieži pamanāmie "fon", "van" un "de" ir tikai zuduša laika liecības.