Nesaprotot juridiskā dokumenta formulējumus, viņa pret savu gribu esot atdevusi mantiskās tiesības uz šo lugu Nacionālajam teātrim. Tas nozīmē, ka, saņemot atlīdzību, ko uztvērusi par konkursa godalgu, autore atteikusies no iespējas saņemt jebkādu citu samaksu par sava darba izmantojumu jebkādā veidā, ieskaitot izrādi teātrī - un neatkarīgi no tā, vai izrādi rādīs 2 vai 20 reizes. Viņa esot bijusi „pilnīgi pārliecināta, ka viss notiks kā vienmēr – ja luga tiks godalgota, saņemšu prēmiju, bet pēc tam teātris ar mani slēgs līgumu par lugas nopirkšanu un iestudēšanu un saņemšu vēl mazliet naudu”. Jāteic, ka par dramatiska darbu izmantojumu Eiropas teātri patiesi jau vismaz divus gadsimtus (vairāk nekā 200 gadu) autoriem maksā vispirms kādu summu par iespēju izmantot šo darbu, bet pēc iestudēšanas – arī zināmu procentu no izrādes ieņēmumiem par pārdotajām biļetēm.
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis 15. maijā KD diskusiju platformā atbild rakstā ar daudz izsakošu nosaukumu „Labs autors – beigts autors. Vēlams, sen”. Viņš vēl emocionālāk nekā Stumbre norāda, ka viņa „izdarījusi nepamatotus secinājumus”, un ka teātris ļoti pareizi rīkojies ar šādu vienreizēja maksājuma nosacījumu, un „rūpīgi iedziļinoties, to varēja uzzināt, jau iepazīstoties ar Nacionālā teātra izsludinātā lugu konkursa nolikumu.” Tiek izstāstīts piemērs par Stumbres lugu „Smiltāju mantinieki”, precīzi nosaucot, kādu summu Stumbre saņēmusi pati un pēc tam – kādu summu saņēmusi kā 8% no biļešu ieņēmumiem ar AKKA/LAA starpniecību 2008. gadā, latviešu kultūras vislielāko ieņēmumu gadā. Tiek aizrādīts, ka latviešu rakstītajās lugās tieši režisors „no šad tad, lai neteiktu bieži, ne pārāk kvalitatīvā darba ar sava talanta palīdzību ir uzbūris puslīdz skatāmu variantu” un ka „manas darbības laikā no 2006.gada Nacionālā teātra repertuārā ir bijuši 32 latviešu autoru darbu iestudējumi, par kuriem autoratlīdzībās un procentos no biļešu ienākumiem (nevis no peļņas!) esam samaksājuši Ls 13469” – pieņemsim, tā ir kļūda, teātris no teātra „kur nu vēl tik tālu stāvošām personām kā autori” droši vien maksājis kādu nulli vairāk.
Šonedēļ ziņās lasījām, ka O.Rubenis parakstījis darba līgumu par to, ka būs Nacionālā teātra direktors vēl 3 gadus. Labi. Būs laiks mierīgi apdomāt, kāpēc autori tradicionāli saņem atlīdzību no biļešu ieņēmumiem, ne no neesošās peļņas. Kāpēc Latvijas autori, kas dod teātrim savus darbus, ar kuru izrādēm tiek nodrošinātas teātrim tuvu stāvošo personu algas, pelnījuši arī saņemt kādu nekādu atalgojumu – tāpat kā ārvalstu autori, kuriem taču teātris maksā šādu atlīdzību. Nu, tādas lietas, kas jādomā teātra direktoram.
Ar situāciju, kādā konkursa sakarā nonākusi L.Stumbre, saskaramies pirmoreiz. Tomēr gadās gan, ka autori paraksta līgumus, tos īsti neizlasot, un negribot atsakās no procentiem no izrādes ieņēmumiem, kas ir izcīnīta autora tiesība jau kopš Voltēra un Bomaršē laikiem 18. gadsimta beigās, vai piekrīt nesamērīgiem samaksas termiņiem vai pat ir spiesti domāt par savas atlīdzības piedziņas organizēšanu tā vietā, lai darītu to, ko prot darīt vislabāk – rakstīt lugas.
Šādi piemēri atgādina, kāpēc autori AKKA/LAA ir dibinājuši. Dramaturgi nav juristi, un tiem nevajadzētu saspringt par iespējamiem zemūdens akmeņiem līgumos – to darām mēs. Autori nav samaksas piedzinēji, kas bojā savus nervus un zvana teātriem, lai atgādinātu par nenomaksātiem rēķiniem – to darām mēs. Autoriem nav jāiet cauri atskaitēm par teātra ieņēmumiem un jādomā, vai viss ir kārtībā – tas ir tas, ar ko nodarbojamies mēs, - tāpēc ir autoru biedrība AKKA/LAA. Esam dibināti, lai autoram ir, kur pirms līguma slēgšanas atnākt un konsultēties, lai saprastu, ko viņš īsti parakstīs. Ja AKKA/LAA uzņemas pārstāvēt autoru, viņam pašam nevajadzēs ne vērsties pie direktoriem vai grāmatvežiem ar rēķiniem, ne sūtīt atgādinājuma vēstules, ne publiskā telpā saņemt lamas no O.Rubeņa par badīgumu, nevajadzēs arī galējā situācijā uzņemties tiesu darbus.