Lugu lasītāji

Pagājušajā otrdienā izsludinātais Spēlmaņu nakts nominantu saraksts, kā jau ierasts, izraisīja diskusijas par tiem, kas tajā ir, un par tiem, kuru tur nav. Taču visvairāk jautājumu no ļoti atšķirīgiem cilvēkiem es uzklausīju par žūrijas lēmumu līdz rudenim atlikt oriģināldramaturģijas sasniegumu izvērtēšanu un nominantu nosaukšanu.

Atklājās, ka ne gluži visi joprojām ir līdz galam sapratuši, kas īsti notika 2013./2014. gada sezonā, kad izrāžu vērtēšana pirmo reizi tika sadalīta lielās un mazās formas izrādēs. Toreiz Latvijas Dramaturgu ģilde (pašlaik Laikmetīgo lugu autoru, scenāristu un dramaturgu apvienība) ierosināja atteikties no oriģināldramaturģijas iestudējumu nominācijas, kāda joprojām pastāv, piemēram, Lietuvā, bet izcelt dramaturgu kā teātrim piederīgu profesiju. Tas nozīmē, ka paši kolēģi sniedz savu izvērtējumu dramaturģijas darbiem, tomēr gala lēmumu atstāj žūrijai, un ir bijuši gadi, kad viedokļi tiešām nesakrīt.

Šajā sistēmā ir iestrādāta neliela pretruna. Vērtē tikai iestudētās lugas, taču vērtēšana notiek, abstrahējoties no konkrētajiem iestudējumiem, respektīvi, ir iespējami gadījumi, kad labu lugu kāds (ne vienmēr obligāti slikts režisors) sabojā vai ļoti pārveido, un var būt arī tā, ka spoža izrāde top uz salīdzinoši pieticīga dramaturģiskā materiāla bāzes. Šā gada žūrija tekstus saņēma samērā vēlu un saprata elementāru patiesību – lai izvērtētu nopietni, vajag vairāk laika. Tāpēc arī termiņš pārcelts uz rudeni.

Savulaik Lauris Gundars, skolodams topošos dramaturgus, nemitējās atgādināt, ka dramaturģija nav literatūra. Ir uzaugusi dramaturgu paaudze, kas strādā tiešā un ciešā sazobē ar konkrētā projekta komandu un veic izmaiņas darba gaitā. Tādējādi kritiķim, kuram. lai rakstītu recenziju, ir nepieciešams lugu izlasīt, arvien biežāk gadās situācija, ka viena vai otra teātra literārās daļas vadītāja atsaka ar vārdiem – man jau nemaz nav pēdējā varianta. Vai arī režisors atsūta eksemplāru, bet brīdina, ka tas ir pēdējais uz papīra fiksētais, bet vēlāk tik un tā ir veiktas izmaiņas. Tādējādi oriģināldramaturģijas nominācija kaut kādā mērā palīdz sakārtot teātru saimniecību, mudinot nonākt pie pēdējās versijas.

Dramaturgu soliņš kļūst arvien garāks – šosezon dienasgaismu ieraudzījušas Annas Zvaigznes un Lindas Rudenes lugas, turpinās arī kolektīvā jaunrade. Ir lugas, kuras apbalvotas konkursos, ir dramatizējumi, kuri var aiziet arī visai tālu no pirmavota un sākt savu dzīvi, saglabājot vien dažas atsauces uz oriģinālu un, iespējams, virsrakstu.

Netrūkst lasāmvielas vasarai. Rezultātu nomināciju veidā gaidiet oktobrī.