Labprāt pateikšu kristīgam cilvēkam gaviļu paroli: „Kristus ir augšāmcēlies!”. Priecāšos arī, ja kāda lauku sieva nāks pretī Rīgā pa Brīvības ielu un uzdāvinās man 4-6 olas, uz kurām ar flomāsteru būs uzrakstīts, kurā datumā un kura vista olu ir izdējusi. Var arī vienu olu.
Intelektuālā vidē ir kruti kolektīvi lasīt svēto Augustīnu, bet lasīt Bībeli nez kāpēc nav kruti. Vainu var uzkraut pašam veidam, kā kristietība ienāca Latvijā, bet pati kristietība per se tajā nav vainīga. Idejas sabojā cilvēku izvēle. Vispirms ir principi un tikai tad personības. Taču principus piepilda cilvēki. Un kā viņi to dara, par to mati šausmās slejas stāvus, tai pašā kristietībā. Par inkvizīciju iesaku noskatīties Miloša Formena filmu „Goijas rēgi”. Lai vai kā, kristiešu mūku ieguldījums Eiropas attīstībā ir noteicošais.
Viens mans labs paziņa reiz izteicās: „Kad es svētdienā aizeju uz baznīcu, un mācītājs tur priekšā runā par to, ka viens cilvēks ir bijis beigts un pēc tam viņš ir tapis dzīvs, tad es saprotu, par ko ir runa, jo tā bija arī ar mani.” Arī ar mani tā bija. Atšķirība tikai tā, ka Jēzus zināja, kas ar viņu notiks un kāpēc, bet es nezināju. Man tās bija neizmērojamas, netaisnīgas ciešanas, iekšējais karš, par kuru neraksta vēstures grāmatās. Taču tieši kristiešu Dievam labpatika man dot žēlastību. Man un citiem, kuri bija tikpat gudri vai negudri kā es un bija tādā pat „slimībā uz nāvi” kā es. Laisties šūpolēs un sisties ar olām ir ļoti labs pasākums, lai audzinātu veselīgu jaunatni, bet šādi pasākumi vairs nevar atbrīvot slimos vai arī tos, kuriem tas ir iedzimts, bet viņi to neapzinās.
Lai vai kā, Jēzu pieņemt nav viegli. Tomēr tas ir vieglāk, nekā pieņemt, ka Jēzus ir blēdis un krāpnieks un ka visi baznīcā ejošie ļaudis, sākot ar mācītājiem, ir šizofrēniķi. Bet, ja jāizvēlas, tieši tik krasi jāskatās – vai nu vai nu. Tas palīdz izšķirties.
Lai gan līdz pilngadībai par Dievu nebiju neko dzirdējis, man nebija pamata Viņa esamību apšaubīt, kad par to izdzirdu. Divdesmit trīs gadu vecumā pavasara beigās sēdēju, atspiedies pret priedes stumbru Biķernieku mežā, un lasīju žurnālā „Moskva” Bulgakova „Meistaru un Margaritu”. Viena no sižeta līnijām līdzinājās Jēzus dzīves pēdējām dienām. Biju neapmierināts, ka nesaprotu, jo neesmu lasījis Bībeli. Atradu Veco Derību, cietu lappuses piecpadsmit un aizšķīru ciet. Sapratis, ka tas nav tas. Četrus gadus vēlāk Tērvetes „Sprīdīšu” dārznieka mājā uz galda parādījās ne tikai dārza veltes un tējas, bet arī Jaunā Derība un Aleksandra Meņa „Cilvēka dēls”, izdots Briselē ar pseidonīmu Bogoļubovs. Pagāja vēl seši ieticēšanas gadi, līdz Dievs savā visvarenībā mani atbrīvoja ar sava gara palīdzību. Tā es iepazinu Trīsvienīgā Dieva trešo personu – Svēto Garu, kurš mani lieliski uztur ik dienu. Kā vislieliskākais vīns, kurš nav iedzerams, bet ir sajūtams un piemītošs, kad vien par to atceries.
Būtiski ir piebilst, ka tas viss lielākoties notika ārpus baznīcas, pateicoties Jaunajai Derībai, manam izmisumam un daudzu kristiešu pieredzei citās grāmatās, tostarp Svētajam Augustīnam, kurš asā diskusijā ar Pelagiju aizstāvēja žēlastību iepretī bauslības šķietamajai visvarenībai.
Jēzu Kristu pieņemt bija visgrūtāk, tas nāca lēni un nāk arī šopavasar.
Katrs var būt dalībnieks šajā mistērijā. Taču nesaproti, kāpēc tas jādara, ja jūties kā bezgalīgu masu skata dalībnieks, kurš nemaz īsti nezina, kurš jāatbrīvo krusta. Un jāatbrīvo ir cits? Kāpēc? Tas rada emocijas un, kamēr sieva katoļu dievnamā uz ceļiem, gribas iziet uzpīpēt vai vienkārši pasēdēt mašīnā.
Es vairs neesmu ikgadēja masu skata dalībnieks, jo mani izglāba. Man nākas ticēt, ka tas, kurš nomira pie krusta. Nu tas ir personīgi. Es neesmu stiprāks par Jums, bet esmu stiprāks par sevi agrāk. Spēks parādījās caur nespēku. Dīvainā kārtā izrādījās, ka tas, kas citiem liktos kā grēks, bija jau pārkāpis visas grēka robežas un pārvērties progresējošā slimībā, no kuras tiku dziedināts. Pagānisms ir manas apbrīnas un apjūsmas objekts, bet kristietība – ārpus manis lemta nepieciešamība. Jo Dieva miers ir augstāks nekā cilvēka prāts un saprašana.