Ņujorkā savā mietpilsoniski klusajā, bet, galvenais, vētras tikpat kā neskartajā rajonā noliku to uz naktsgaldiņa un... dzīves dunā piemirsu. Zane Peneze vēstulēs no Ņujorkas Kultūras Dienas lasītājiem raksta par dramatiskām Sendijas sekām ārpilsētās, briesmīgus skatus redz arī televīzijā, bet patiesībā jau liela daļa vidus Manhetenas ir gluži mierīga. Vētru uzskata par neērtībām, kas liegušas veikalu pārdevējiem dažas dienas ierasties darbā, un aizkavējušas pasta piegādes, liekot pārlasīt vecas avīzes. Ne vairāk. Arī tā ir pilsētas dzīves puse – pieklājīga vienaldzība pret visu, kas neattiecas uz tevi pašu.Tomēr par Sendiju personiski iedomājos, vakar vakarā grāmatu lasot. Esmu tikusi aptuveni pusē, un pirmie stāsti atstāja dīvainu iespaidu. Darbs nav literatūras šedevrs: īsu stāstu apkopojums, gandrīz kā vidusskolas jaunāko klašu obligātie sacerējumi. Vairāku gadu garumā tie iesūtīti populāram radio raidījumam, un vēsta par... Faktiski par visu iespējamo – ar ģimeni un ikdienišķiem notikumiem sākot, beidzot ar citplanētiešu sazvērestībām.
Grāmatu no sākuma lasīju kā literatūru. Kā dzīvesstāstus, atceroties Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāstus, kur šķietami nejaušā vārdu birumā pārdesmit minūtēs tika atklātas dzīves, cilvēku, ģimeņu, paaudžu likteņi. Bet šie stāsti nav likteņa vai laikmeta caurstrāvoti. Drīzāk tās ir atsevišķas, nereti dīvainas epizodes. Uzplaiksnījumi. Laika kapsulas, kurās iemūrētas visneiedomājamākās lietas. Pirmais lasītāja impulss – salīdzināt pieredzes vai emocijas – šajā gadījumā nav derīgs: neviens no šiem stāstiem nebūtu manējais. Ne tāpēc, ka amerikāņi būtu kā būtiski atšķirīgi no latviešiem, bet tāpēc, ka tās nav manas pirmās balles, pazaudētās rotaslietas, satiktie cilvēki, mīlētie mājdzīvnieki... Ir jāpaiet brīdim, kamēr saproti, ka pats fakts – mūsu visu dzīvēs ir šādi īsi mirkļi, kas iespiežas atmiņā uz mūžu, kaut tu pats varbūt nekad nesapratīsi, kāpēc – ir kopīgais. Cilvēki stāsta par lietām, kas viņus dziļi aizskārušas, par notikumiem, kas kādā ziņā noteikuši to, kas viņi ir. Un tiem nav jābūt lieliem.
Grāmatā droši vien netrūkst arī "parādes" stāstu, kas liecina, cik labi, gudri, iejūtīgi esam. Bet pa īstam uzrunā tie, kuru tapšanas iemesli paliek neziņas miglā tīti. Tos var atšķirt pārsteidzoši labi – spilgtas krāsas, mirklīga sajūtu gamma. Galu galā tieši sajūtas, ne pašus notikumus mēs tik labi atceramies. Nav šaubu, ka pēc dažiem gadiem iznāks sērijas turpinājums, un tajā netrūks arī Sendijaspieredžu (līdzīgi kā grāmatā šobrīd daudz runāts par Lielo depresiju, Vjetnamu, AIDS pirmajiem upuriem vai dažādām diskriminācijām). No visa, ko rāda televīzijā, man liekas, vislielākās izredzes kļūt par "īstu amerikāņu stāstu" ir mazai meitenītei, kas aizvakar savas mājas drupās izmisīgi meklēja kaķēnu, ko evakuējoties bija spiesta atstāt. Viņai tas bija ievērojami personiskāk, nekā topošajai desmitgadīgajai mediju zvaigznei, kura, zibinot norūpējošos skatienu, nostādītā balsī klāstīja, ka pēc Sendijas ir zaudējusi ticību pieaugušajiem, jo tie viņai melojoši, ka viss būs kārtībā. Tad viņa vērsa vērtējošu skatu operatora virzienā, un, lai doma būtu nepārprotama, piemetināja: "Piemēram, es nezinu, vai uzticēties jums..." Lai gan – varbūt viņa ir kļuvusi par manu Sendijasatmiņu. Mums jau katram ir tāda virkne priecīgu un skumju, pamācošu un huligānisku stāstu. Bet īstais jautājums ir - ja par savu dzīvi būtu jāizstāsta tikai viens, kurš tas būtu?