Pēdējā mēneša laikā, apstaigājot Rīgas mazās koncertu vietas un redzot mūziķus, kas uzstājas nelielām auditorijām, aizdomājos, ka tieši viņiem ir vislielākās izredzes izdzīvot visu šo ierobežojumu laikā. Vēl jo vairāk tad, ja tie ieilgs. Viņi ir pratuši ieskatīties saviem klausītājiem acīs arī agrāk, un ne visi sapņo par arēnu skatuvēm. Viņi labprāt pirms un pēc koncerta arī parunājas ar tiem, kas atnākuši viņus paklausīties, kopā uzvelkot dūmu vai iedzerot kādu dzērienu.
Viņiem ir samērā neliels cienītāju pulks jeb, kā teiktu nesenais Kultūras Dienas raksta varonis Alfrēds Stinkuls, kurš uzrakstījis grāmatu par apspiestajiem hipijiem Padomju Latvijas laikā, mazs pudurs, kas ir patiešām noturīgs. Tie ir īsti klausītāji, kuri nāk baudīt mūziku, nevis atrādīties cits citam lielā koncertā, kaut arī no tā galvenā varoņa daiļrades varbūt zina tikai dažas populāras dziesmas vai pazīst viņu pēc vārda un sejas.
Ko šis varonis darītu, ja nonāktu aci pret aci ar savu klausītāju? Vienskaitlī! Gan jau nenonāktu, jo tādā veidā "sasniegtu pārāk mazu auditoriju", bet tā ir tikai atruna, jo patiesībā viņš ir pieradis pie masas savā priekšā. Kāds teiks: viņš to ir nopelnījis ar savu darbu. Par to neviens nešaubās, bet cilvēkam, kurš izvēlējies radošu profesiju (nevis hobiju), ir jārēķinās, ka tur ne viss balstās tikai uz matemātikas likumiem un ne vienmēr publikas atbildes reakcija būs atbilstoša ieguldītajiem līdzekļiem.
Jā, pašlaik publika vienkārši nevar reaģēt sakarā ar visiem ierobežojumiem, bet pie tā var arī pierast, ka rupors tev vairs nekliedz ausī visu laiku. Šis "lielais mākslinieks" tagad nevar masīvi reklamēties, jo īsti nav ko reklamēt. Ierakstus cilvēki sen vairs nepērk, tagad nenotiek arī lieli koncerti, uz kuriem pārdot biļetes, bet kur tad paliek pats galvenais – mūzika? Vai viņš var paņemt ģitāru un aiziet mazliet uzspēlēt savas dziesmas, piemēram, Aleponijā vai Walterā & Grapā? Visticamāk, nē. Jo būs kauns, ka viņu tur pat neņems pretī. Kāpēc? Tur ir citi noteikumi. Tie ir abpusējā dialoga noteikumi, katrs klausītājs ir pats par sevi, nevis viens no pūļa. Ja pūlī kaut kādu iemeslu dēļ ievilinātais cilvēks kliegs, ka viņam nepatīk, tāpat neviens nesadzirdēs, jo pārējie būs par viņu skaļāki. Jā, cilvēkam ir pūļa instinkts, bet tagad tas tiek apslāpēts, un šo situāciju vajag izmantot.
Mēs tāpat esam putekļi mūžības priekšā – kāpēc tad mums liegt sev iespēju vismaz šo dzīvi nodzīvot ar to, kas ir tuvs un atbilstošs paša gaumei? Jo nav šaubu, ka katram sava gaume ir, bet līdz šim nav bijis laika tai ļauties, un tad nekas cits nav atlicis kā skriet pakaļ pārējiem. Man patiešām nemaz nepietrūkst to milzīgo masu pasākumu jeb šovu. Kā jums?