Pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš traģiskā atgadījuma ASV, kad metro vairāku cilvēku acu priekšā tika nošauts kāds students. Lai gan nožēlojamā kārtā ziņas par apšaudēm un upuriem nevainīgiem garāmgājējiem no ASV esam raduši saņemt regulāri, šis gadījums uz citu fona izcēlās ar to, ka citi pasažieri, iespējams, būtu spējuši traģēdiju novērst, ja vien nebūtu pilnībā iegrimuši savu viedtālruņu ekrānos. Vainīgais, kurš atradās vien dažu soļu attālumā, brauciena laikā vairākkārt vicinājās ar pielādētu ieroci, bet neviens to pat nepamanīja līdz brīdim, kad kāda studenta mugurā ieurbās 0,45. kalibra lode.
Iepriekš aprakstītais gadījums ir tikai viens dažādu necilvēcisku, agrāk neiedomājamu notikumu jūrā. Šķiet, nu jau būs gūti atrast kādu, kurš nebūtu dzirdējis par kārtējo naudas izkrāpšanas gadījumu sociālajos tīklos vai izmantojot e-pastu, kiberhuligānismu, kas novedis jauniešus līdz pašnāvības izdarīšanai, vai to, cik negatīvi tehnoloģiju bezatbildīga izmantošana ietekmē jauniešu spējas iekļauties sabiedrībā un mijiedarboties ar līdzcilvēkiem. Ja jums vēl nav bijusi izdevība iepazīties ar britu satīrista Čārlija Brukera šedevru seriālu Melnais spogulis/Black Mirror, iesaku jau laikus rezervēt tuvākās nedēļas vakarus tieši tam. Divu sezonu jeb tieši sešu sēriju garumā Brukers sniedz elpu aizraujošu un neizsakāmi drūmu skatījumu mūsu potenciālajā nākotnē, ja neieviesīsim izmaiņas pašreizējā tehnoloģiju un digitālo mediju izmantošanas kultūrā. Lai gan daļa Brukera spekulāciju un futuristisko vīziju ir pārspīlētas, līdzības saskatāmas arī pašlaik, un jādomā, ka, attīstoties tīklotajai sabiedrībai, šīm līdzībām lemts kļūt arvien skaidrāk saskatāmām.
Digitālā atkarība
Jau tagad bērni, kas vecāki par 11 gadiem, ikdienā vairāk nekā septiņas stundas pavada, klejojot globālajā tīmeklī, spēlējot videospēles vai skatoties televizoru. Jaunākajai paaudzei šīs aktivitātes ir tikpat dabiskas un ierastas kā savulaik mums rotaļāšanās ārā. Ja paraugāmies uz digitāli attīstītāko valsti pasaulē Dienvidkoreju, redzam, ka digitālie mediji un jaunās tehnoloģijas ir kļuvušas par kultu un pārspīlēta to lietošana tiek oficiāli klasificēta kā nopietna atkarība, gluži tāpat kā pie mums alkoholisms, azartspēles vai narkomānija. Tuvākajā nākotnē patstāvīgu dzīvi sāks arī pirmā Latvijas digitālā paaudze – tīklotās sabiedrības "produkts" – bērni, kas jau kopš dzimšanas būs auguši viedtālruņu, planšetdatoru un globālā tīmekļa ielenkumā. Tajā pašā laikā ar šausmām jāsecina, ka skolās informātikas stundas vēl aizvien aizpilda Word, Excel un PowerPoint pamatu apguve, nevis komunikācijas etiķete, lietotāja datu drošība, informācijas meklēšana un pētniecība globālajā tīmeklī, kas jauniešus varētu ne vien jau laikus sagatavot riskiem, ar kuriem jārēķinās, darbojoties globālajā tīmeklī, bet arī iemācīt, kā atbildīgi izmantot jaunās tehnoloģijas.
Ierobežot vai sagatavot
Par spīti plaši izplatītajam mītam, mūsu uzdevums ir nevis sagatavot lietotājam draudzīgu un citus tīmekļa dalībniekus ierobežojošu vidi, bet gan sagatavot jaunos lietotājus tā, lai tie ne vien spētu, bet arī vēlētos pilnvērtīgi izmantot jauno tehnoloģiju sniegto potenciālu. No mūsu rīcības un attieksmes atkarīgs tas, vai nākotnē par ikdienu kļūs savu maņu un apkārtējās vides izslēgšana, bloķējot dzirdi ar austiņām un redzi ar viedierīču ekrāniem, arī gudrajām brillēm, aizmirstot par komunikāciju reālajā vidē un to, ka dažkārt krietni vērtīgāk par jaunāko tvītu vai facebook ierakstu ir tas, kas notiek metra attālumā. Ir īstais brīdis paraudzīties uz apkārt notiekošo un pārdomāt, vai mēs tiešām vēlamies dzīvot sabiedrībā ar viedām ierīcēm un arogantiem, realitāti ignorējošiem lietotājiem.
Ragana