Bet ir vēl kāda infekcija, ar kuru var saslimt publiskās vietās, visbiežāk ēdnīcās un iepirkšanās centros. Runa ir par mūziku, kas nāk no piekarināmajos griestos noslēptajiem baltajiem skaļruņiem.
Pusdienu laikā dzirdētie hiti nemanot pielīp, tie ieperinās smadzenēs un liek tev dziedāt attiecīgo dziesmu vēl labu laiku. Līdzīgi kā rotavīrusa un norovīrusa slimnieks ar mikrorganismiem inficē pārējos pilsoņus, tāpat balto skaļruņu slimnieks var aplipināt līdzcilvēkus ar līdz vēmienam nomocītu gabalu. Pretēji tavai gribai ārā no mutes veļas parazitējošā dziesma, un tu pat īsti neko nevari iesākt, lai pretotos. Var mēģināt klausīties savu mīļāko ierakstu kolekciju, bet tā ir īslaicīga palīdzība.
Līdz šim mani vissmagāk ir skāris Prāta vētras vīruss Maybe. Esmu ar to mocījies vairākas dienas pēc kārtas, piedzīvojot mutes atvēršanos un piedziedājuma negribētu izvemšanu dažādās publiskās vietās. Vistrakāk ir svarīgas tikšanās laikā, kad es mēģinu uzmanīgi klausīties sarunu biedrā, bet vienlaikus man ir jācīnās ar smadzenēs rūgstošo "meibī mai ānimals līv in jor zū, ū hu hū-ū, meibī...".
Ir skaidrs, ka populāru dziesmu drillēšana ir viens no efektīvākajiem terora veidiem. Šāda piespiedu klausīšanās noteikti var novest līdz prāta aptumsumam, un ne velti militāristi to izmanto karagūstekņu mocīšanai. Čīles diktatora Pinočeta moku kambaros cietumniekiem bija jāklausās Bītli un Hulio Iglesjass, bet ASV spēki Irākā un Gvantanamo cietumos mūzikas teroru ir attīstījuši līdz izsmalcinātai pakāpei. Laikā, kad plosījās cietumnieku mocīšanas skandāli, vairākas avīzes publicēja mūzikas topus ar dziesmām, kas gūstekņiem bija jāklausās skaļi bez apstājas vairāku dienu garumā. Bez Metallica un citiem rokeriem tur bija gan Sezama ielas multenes dziesmiņas, gan Britnijas Spīrsas grāvējs Hit Me Baby One More Time.
"2003. gada beigās viņi ieviesa mūziku, un tad kļuva vēl sliktāk. Pirms tam tu varēji mēģināt fokusēties uz kaut ko citu. Rodas sajūta, ka jūc prātā. Tu zaudē domu pavedienu, ir ļoti biedējoši iedomāties, ka tu vari saiet sviestā no visas šīs mūzikas, skaļā trokšņa un tāpēc, ka pēc kāda laika tu pat vairs nedzirdi dziesmu vārdus, tikai smago ritmu," aptuveni tā kāds cietumnieks ir aprakstījis spīdzināšanu Endija Vortingtona grāmatā The Guantanamo Files.
Šajā stāstā drūmākais ir tas, ka nevari zināt, vai esi inficēts vai ne. Nesen vakarā iebraucu lauku mājas pagalmā. Melna septembra nakts. Visa debess nošļakstīta ar mirgojošām zvaigznēm. Pilnīgs klusums. Ieelpoju rudenīgo gaismu. Sajūta kā baznīcā. Un tad galvā izsprāgst:
"Lūdzu, piecelsimies kājās
Tad, kad alu galdā liek.
Baudīsim to nesteidzīgi
Tad, kad dzīve strauji iet…"
Sasodīts, pirms pāris stundām iepirkos kādā veikalā.