Nākotnes scenārijs

Pirms dažām dienām ar šo savu ideju lielījās kāds seniors Latvijas Radio raidījumā Brīvais mikrofons. 

Sen zināms, ka Latvijas Radio dienas vidū pārvēršas par pensionāru ruporu, un, pēc visa spriežot, ar gadiem Brīvā mikrofona raidījuma laiku vajadzēs pagarināt, jo pensionāru skaits aug. Patlaban katrs piektais valsts iedzīvotājs ir pensijas vecumā, bet 2030. gadā katrs ceturtais sāks apsvērt domu par zvanu uz Brīvo mikrofonu.

Mūsu nākotnes scenārijs nebūs tāds, ar kādu mēdz baidīt patriotiski noskaņotie tautieši, ilustrācijai izmantojot sižetus no mežonīgo musulmaņu dzīves un viņiem mūžīgi sekojošās netīrības. Mūsu scenārijs būs citāds: pa lauku ceļiem, pie sevis murminādami, klīdīs veci, ar demenci sirgstoši cilvēki, kuri būs izgājuši no mājām un vairs nepratīs tajās atgriezties. Arvien vairāk parādīsies tādas pastkastītes, kas būs pilnas ar reklāmām, rēķiniem un bezmaksas avīzēm, – tas liecinās, ka adresātam vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās to iztukšot. Būs jāpierod, ka krietnu daļu no mums vadīs Alcheimera slimība, tāpēc jāmācās pacietīgi atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem un skaļi jāizskaidro bērnišķīgas problēmas. Protams, šī nav nekāda unikālā Latvijas problēma, un citas valstis skarbo nākotni gaida, nopietni gatavojoties. Dažās prefektūrās veco ļaužu lielvalstī Japānā ar gludekli pie apģērba var pielīmēt QR kodu. Ja večuks ir nomaldījies vai sāk neadekvāti uzvesties veikalā, viņu noskenē tāpat kā dārzeni viņa groziņā un kopā ar brokoļiem nogādā kodā norādītajās mājās. Šajā valstī apgriezienus uzņem brīvprātīgo patruļas, kas ir apmācītas problemātisku cilvēku atpazīšanā. Arī mums būs jāiegaumē, ka logiem aizvilkti aizkari dienas laikā nozīmē vārgu "penčuku" iekšā, un stipra saldena smaciņa no onkulīša vedinās nekavējoties iejaukties.

Vēl samērā nesen nodot savu radinieku pansionātā skaitījās milzīgs negods ģimenei. Radinieki slepus niknumā šņāca – skat, atdevuši savu miesīgo māti sociālajā namā, visu mūžu viņa kā zirgs strādājusi, lai bērniem labāk, bet, skat, kāda alga – nabagmāja! Tagad situācija ir citāda. Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ir novērojis, ka bērnu trūkuma dēļ slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Pēc Re:Baltica aprēķiniem, vismaz 14 bijušās mācību iestādes otrreiz uzņems audzēkņus, šoreiz ar noteikumu, ka pirms sešdesmit gadiem jau viena izglītība ir iegūta.

Šādai nākotnes Latvijai tuvojoties, nav grūti uzminēt, kas varētu būt galvenais ieguvējs no veco ļaužu skaita pieauguma. Mūsu gadījumā uzsvars ir jāliek uz vecām sievietēm, jo veči diez cik tālu neaizvelk un sieviešu ir divreiz vairāk nekā pensionāru vīriešu. Galvenie ieguvēji būs kaķi. Manā bērnībā Juglas daudzdzīvokļu mājas pagalmā ielas kaķus neviens īpaši nebaroja. Kaķu tantes sāka parādīties ap to laiku, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Pašlaik var novērot, ka pie kāpņu telpas ir ne tikai bļodiņu kolekcija, bet arī novietoti barotāju krēsli, un, man šķiet, te notiek sacensība par to, uz kuras tantes mīlas izpausmēm minkas atsauksies ātrāk. Mūsu nākotne nebūs kuplas musulmaņu ģimenes Rīgas ielās, bet gan vārītu reņģu smaka kāpņu telpā – tiks gatavota maltīte pagalma kaķiem.