Vienmēr esmu vēlējies sajust tikai stingro, nevis ļengano variantu. Pirms pāris dienām es izdarīju to – paspiedu sveša vīrieša roku. Nebiju to darījis mēnešiem, pat neatceros, kad vispār kāds vīrietis man ir bijis tuvāk par spļāviena attālumu. Sabiedrisko transportu nelietoju, Veselības ministrijas noteikto distancēšanos ievēroju, veikalos slēpjos aiz plauktiem, redzot citu pircēju nākam pretī, bet pagājušajā piektdienā norāvos.
Tas notika nedaudz svinīgā pasākumā Rīgā ar vīnu un sarunām, nemaz nedomājiet – visi bija sešu pēdu attālumā cits no cita un ne vairāk par diviem dučiem cilvēku kopā. Laikam pēc pirmās vīna glāzes biju zaudējis modrību, kad mani iepazīstināja ar solīdu kungu un mēs… pastiepām roku viens otram pretī un sarokojāmies. Tā kā vecajos laikos, bez visiem tiem trendīgajiem elkonīšiem, dūrītēm un kājiņām. Uzreiz pēc tam es strauji nodūru acis un ierāvu roku kabatā, kur to sagaidīja pieelpota sejas maska. Dažas pieklājības frāzes, un mēs katrs ienirām savā kompānijā, bet vakara gaitā vēl vairākas reizes uzmetu acis Viņam – kā slepena darījuma lieciniekam, kā cilvēkam, ar kuru man tagad jādala šis nelegālais akts.
Kopš tās dienas nevienam vīrietim neesmu tuvojies un visdrīzāk pārskatāmā laikā neviena veča sviedru smaku tuvumā nejutīšu. Šis spontānais rokasspiediens būs vienīgā saskaršanās, ko varēšu atcerēties. Par laimi, tas bija normāli stingrs, bez liekas kratīšanas un vēsiem sviedriem uz plaukstas.
Nav ne jausmas, vai manam rokasspiediena partnerim arī tajā brīdī cauri izskrēja zibens vai arī viņš ir rūdīts spiedējs un aktuālo TV ziņu vietā viņam ekrānā liesmo nofilmēts kamīns. Nākamajā dienā, pētot savu nevainību zaudējušo plaukstu, atcerējos vecos laikus un nesaprotu, vai ticēt tam, ko atceros, vai arī šādi murgi nāk komplektā ar sirmot sākušiem matiem: laikā, kad katrā tramvaja vagonā sēdēja konduktors ar biļešu rulli uz vēdera, sabiedriskais transports mēdza būt pa īstam pilns. Automašīnas, ko nākotnē pirks trambuļa pasažieri, vēl labu laiku priecēs vācieša acis, mums vēl jāpaciešas, tikmēr sabiedriskajā ļaudis līp un trinas cits gar citu.
Minūtes divdesmit man gar muguru berzējas sievietes krūts. Neērti skatīties atpakaļ, un es, nedaudz paspiežoties uz aizmuguri, cenšos saprast, vai tā ir jauna vai jau gados, it kā pēc atsperīguma vai mīkstuma to varētu noteikt. Citrīt pilnajā transportā pret manu dibenu sitas cits dibens. Pēc kontakta ir skaidrs, ka mans līdzbraucējs ir vienādā augumā ar mani, bet vīriešiem pakaļa vienmēr ir cieta un stīva. Nemaz nevajag ostīt pāri plecam – tramvajam bremzējot, cilvēki saķep ciešāk, un dibena īpašnieka dzimums noskaidrojas vienas pieturas ietvaros. Ja vecis, tad es parasti ar dibenu uzsitu viņam, lai pieraujas. Ja sieviete – es to nedaru, jo tas var tikt tulkots kā piedauzīgs uzmākšanās žests. Un tad vēl tā poza, kad pasažieris stāv ar muguru pret tevi un, pieturā kāpjot iekšā jauniem braucējiem, iespiežas manā ķermenī. Mana seja viņas garajos matos, un kņudina degunu, bet ziemā tie berzējas pret seju kā slapja suņa kažoks.
Tas viss bija vecajos laikos. Tagad suņa kažoka īpašniece braukā ar vācieša mašīnu, konduktoriem biļešu ruļļi sen izbeigušies, un es slepus alkstu paspiest vēl kādu roku, tā bija ļoti laba sajūta. Bet es to nedarīšu.