Novembra hronika

Velkomiste Agnese runā par savas tautas vēstures neaizmiršanu?

Sandra, labāk tomēr par visu to lasīt, jo iztēle rada daudz skaidrāku ainu. Tev noteikti, arī man, jo šo to no tām šausmām esmu redzējis ": dzīvajā".

- par AR rakstīto - kaut ko tik salkani eksaltētu sen nebija nācies lasīt. Gandrīz vai jāiet uz tirgu pēc skāba gurķīša ... Filmā mani līdz asarām aizkustināja tās vietas, kurās cieta bērni. Bērni man ir eņģeļi un kad moca eņģeļus - tas man ir neizturami. Bet - kas īsti notika ar Melānijas dēlu - tas filmā nav parādīts, it kā tam nebūtu nozīme, bet tieši tam ir milzu nozīme. Tas ir filmas mīnuss.

Vispār - filma ļoti aktuāla, ļoti vajadzīga, ļoti īpaša, bet ar saviem mīnusiem. Man kā ttiešās uztveres cilvēkam pietrūka tiešāka un konkrētāka labā uzvara , jo .... operā priekšniekos sēdēja čekists, kamēr latvietei bija jāiet un jālūdzās un tas Sibīrijā visu laiku snieg ... ziniet - man par maz. Man prasījās Vecās derības - zobs pret zobu, acs pret aci

Pluss ir filmas estētika, poetizētā realitāte,ka latvieši bija vadoņa Ulmaņa nokodētas avis, ar kurām tā arī izdarījās - kā ar avīm. Sižeta filmā vispār nav, jo tas stāsts - to mēs visi zinam no galvas, tapēc manuprāt, filma būtu ieguvusi ar konkrētākām un tiešākām epizodēm. Piemēram, filmas sākumā rīkļu griešanu vajadzēja uzticēt Zariņai , tie monologi , ko runāja Broka - nezinu - mani kaut kā nepārliecināja - kaut kā līdz galam nepārliecināja, jo ... mēs latvieši zinam - kas un kā - bet ja stāsts ir domāts pasaulei - tad šī vieta nepārliecināja,. Melānijas vīrs iznācis tāds Bulgakova Meistara rimeiks , ģeniāla bija epizode ar pēdējo pieskārienu - jā tai vietā, arī nenoturējos Bet - tiešs un konkrēts plaģiāts bija Pučīni mūzikas un cilvēcisko zvērību pretnostatīšana , tas jau redzēts tik daudz filmās, ka man bija neērti to skatīties. Tā sajūta, ka redzu kā zog, bet klusēju. To nevajadzēja Vispār - f