Skaidri un gaiši, lai nebūtu pārpratumu, - es lepojos, ka manas dzimtenes sportisti Londonas lielajās olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta un bronzas medaļas. Ka Latvijas himna skanēja Londonas sacensību elektrizētajā gaisā, ka mūsu mazās valstiņas vārds tika skandināts pasaulē kā tāds lielais pārsteigums. Ka bē-em-iksists Māris Štrombergs, bīčvoleja meistari Pļaviņš/Šmēdiņš, tāllēcēja Radēviča un vairāki citi no tiem, kas iekļuva labāko divdesmitniekā, izcīnīja vispirms jau uzvaru paši ar sevi - savu ķermeni, gribu, raksturu, spītu, spēku un profesionālo meistarību.
Bet esmu pret to, lai olimpiskās spēles tiktu uzskatītas par valstu «mērīšanos ar krāniņiem», - tas lai paliek uz dižvaru sporta funkcionāru sirdsapziņas, cik un kādas medaļas ieguvusi Ķīna, ASV, Lielbritānija, abas Korejas un Krievija un kura pēc medaļu summas ir tā varenākā. To nesaku kā mazas valstiņas aborigēns, kas pīkst - Latvijai taču tik tālu līdz Ķīnas sporta politikai, kur, tēlaini runājot, miljons (cilvēku, dolāru…) šurp turp neskaitās. Mani nemāc mazvērtības kompleksi, jo «Latvija var!» un Latvijai ir ar ko lepoties vismaz divās cilvēka gara un ķermeņa darbošanās jomās - gan sportā, gan kultūrā.
Bet mani dara bažīgu valsts, jā, tieši valsts kā funkcionāra attieksme pret šīm tik dažādajām, tomēr kultūrām - sportu un mākslām. Tvitersfērā pavīdēja trāpīgs vaicājums, ja kāds Latvijas mākslinieks izcīnītu olimpisko zeltu, vai viņu brauktu sagaidīt uz lidostu politiķi un pielūdzēju pūļi? Vai Ministru kabineta noteikumos ir paredzētas naudas prēmijas tādā pašā apmērā kā sportistiem arī kultūras cilvēkiem? Nav. Kāpēc nav, domāju - katram skaidrs. Tādēļ, ka ne jau «tautai», bet gan politiķiem un birokrātiem, kas šādus MK noteikumus veido, tā kultūra dziļi pie vienas vietas. Tikai nevajag bla-bla-bla, ka olimpiskās spēles un «mūsu sportistu sasniegumus» vēro visa pasaule! Domāju, tās «visas pasaules» viedokli un zināšanas par Latviju jau aprādīja amerikāņu sabiedrības reakcija uz Latvijas pludmales volejbolistu uzvaru pār amerikāņiem - wtf is Latvia? Is this a real country? Vai tur maz ir jūra un pludmales?
Jūs varat iebilst, kas tad pasaules kultūras scēnā varētu līdzināties olimpiskajām spēlēm - masveida intereses TV reitingu pārklājuma ziņā? Oskars un Zelta Globuss kinoindustrijā? Kannu festivāls? Visādi emiji un gremiji? Atļausiet paironizēt - teju visas šeit nosauktās «izcilības sasniegumu zīmes» raksturo amerikāņu masu kultūru, ja nopietni.
Bet tikpat nopietni var vaicāt arī šādi - Latvijā jau vairākiem mūziķiem un izpildītājmāksliniekiem pieder reāli Emmy's un Grammy's - Gidonam Krēmeram, Elīnai Garančai, Pēterim Vaskam, par mūsu akadēmisko koru «olimpiskajām brigādēm» nemaz nerunājot. Teātra režisoram Alvim Hermanim pieder Eiropā galvenais apbalvojums teātra mākslā, pēc nozīmes un ietekmes absolūts analogs Oskaram - Eiropas teātra balva Jaunās realitātes. Vai Ministru kabineta noteikumos ir kaut vai šiem četriem paredzēta prēmija apjomā «līdz 100 000 latu»?
Manuprāt, valsts starptautisko prestižu veido ne tikai izcilo personību atpazīstamība pasaulē - katrā no šīm jomām ir savs entuziastu un fanu pulks, mērāms desmitos un simtos tūkstošu. Ticiet man - Krēmeram un Kremerata Baltica vai Hermanim un JRT tas nebūt nav mazāks par Pļaviņa/Šmēdiņa fanu pulku pasaulē. Valsts prestižs sākas no pašas valsts attieksmes pret saviem izcilajiem talantiem. Un šajā ziņā masu kultūras, vārdā sports, fanātiskā finansiālā balstīšana, politiķu drūzmēšanās ap sportistu lauriem pēc šīm olimpiskajām spēlēm lieliski ilustrē to, ka valsts veselajai miesai reizēm ar galvu ir problēmas.
O, sport, tu esi skaists!
Valsts prestižs sākas no valsts attieksmes pret saviem izcilajiem talantiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.