Sezonas beigas Salacā atgādina nākamo dienu pēc rokfestivāla brīvā dabā, kur tūkstošiem cilvēku ir ēduši, dzēruši un šķaidījušies ar vienreizējiem plastmasas traukiem. Tās Salacas atpūtas vietas, kur par naudu var palikt pie privātajiem, spīd un laistās, bet jebkura romantiska taciņa no upes uz nakšņošanas vietu bez zīmes "Privātīpašums" aizved pie izēstu sardeļu pakām, izārdītiem atkritumu maisiem un alus bundžām. Novērojumi liecina, ka šī ir vienīgā meža zona Latvijā, kas nav nosēta ar divlitrīgajām Apinīša pudelēm, – šeit valda sardeļēdāju suga. Tā uzskata, ka naktīs lapsas kopā ar zaķiem ņem maisus, pievieno saplīsušās treniņbikses un dodas uz Mazsalacas atkritumu konteineriem.
Šādos kultūršoka brīžos rodas iedvesma kaut ko darīt lietas labā vismaz savā ikdienā. Pēc ikdienišķas iepirkšanās reizes lielveikalā saskaitīju, cik plastmasas iepakojumu ir pārnests mājās. Tomāti, gurķi, sīpoli, ķiploki, maizītes – katram maisiņš. Plastmasas traukā dzīvo salāti, drošības labad ietīti maisiņā, lai eļļa nesamērē lielo iepirkumu maisu. Gandrīz viss pārējais arī iespiests plastikātā – no saldējuma līdz sieram. Biezpiena sieriņus kasiere pati apvienoja vienā maisiņā. Kopā sanāca četrpadsmit kulīšu vienā reizē.
Tad es nolēmu izdarīt to, kas mani un laikabiedrus ir traumējis no bērnības, kad plastmasas maisiņi tika mazgāti un žāvēti, arī tie, kuros bija zivis, – iztukšojis kulītes no produktiem, gādīgi tās izpurināju un salocīju nākamajai iepirkšanās reizei. Tomēr jāatzīst, ka ikdiena ar plastmasas maisiņiem somā nozīmē regulāru čaukstināšanos un sajūtas iepirkšanās laikā ir divējādas – pie katra stenda velkot ārā savas kules, jūties kā onkulītis vācējs, kam priekšlaicīgi izkritušas pāris skrūvītes, taču, no otras puses, ir lepnuma sajūta, ka pie paradīzes vārtiem eņģeļiem varēšu uzrādīt bilanci, ka esmu piemēslojis pasauli par tūkstoš kuļķenēm mazāk.
Jo vairāk domā par ilgtspējīgu dzīvi, jo grūtāk raudzīties uz lietām, kas patīk. Redzot stilīgos un izcili dizainētos elektroauto mūsu ielās, es redzu Kongo kobalta rūdu raktuves, kas dod materiālu baterijām, asiņainus vietvalžus ar miljoniem dolāru čemodānos un valsti ar zemākajiem ienākumiem pasaulē uz vienu iedzīvotāju. Redzot skaistas meitenes, kuras rokās virpina jaunus viedtālruņus, es redzu tādus bērnus, kādus viņas vēlētos dzemdēt, – veselīgus un stiprus, kuri ar kailām rokām rok kobalta rūdu un elpo toksiskus putekļus 12 stundu ilgās maiņās; katrā mūsu telefonā ir tāds rūdas gabaliņš. Savukārt apģērbu veikalā, šķirstot kreklus, saskatu citu bērnu vergu armiju – Indijā vai Bangladešā, kur viņi izsapņo sapņus pārbāzto kopmītņu trīsstāvīgajās gultās. No palmu eļļas, kuras dēļ tiek izcirsti Amazones un Indonēzijas meži, faktiski nav iespējams izvairīties. Ēdot saldējumu, redzu, ka orangutani ir zaudējuši 80% no savas dabiskās vides un tuvākajās desmitgadēs izmirs, lai upurētos lētākām un mīkstākām bulciņām.
Izskatās, ka ir tikai divi varianti – pievērt acis, nedomāt par kobaltu un neiespringt, redzot plastmasas kalnus Salacas krastos, vai arī kļūt par traku onkulīti, kurš ilgi lasa produktu sastāvu lielveikalā, līdz beigās, skaļi pie sevis murminādams, izskrien ārā tukšām rokām un pazūd naksnīgajā tumsā.