Par jokiem

Mūsdienu cilvēku sarunvalodā joki ir kļuvuši pa tādu normu, ka katrs uzskata par pienākumu, kādu satiekot, kaut ko vērojot vai atbildot uz jautājumu, paspīdēt ar kādu joku. Protams, katrā sabiedrības grupā tie būs citādi – datorspeciālistu vai celtnieku, grāmatvežu vai mākslas pētnieku, ārstu vai pavāru joki nebūs par vienu un to pašu, tāpēc nevietā tie neatskanēs. Nebūs arī tā, ka šie joki kā pārbaudītas vērtības tiks izspļauti un reakcijā ar dzirdi jau desmito reizi izraisīs smieklu refleksu. Tas jau ir pārslimots.

Nākamais līmenis ir, kad smieklīgs un apsveicams vairs nešķiet ne vien joks, bet pats fakts, ka kāds ir gaumīgi un oriģināli pajokojis, jo tas jau ir kļuvis tikpat ierasti kā auto apstāšanās pie gājēju pārejas, kad pa to iet cilvēki, vai vasara, kurai seko rudens. Nē, nē, nē – smaidošās vai smejošās galvas pievienošana te arī nelīdzētu, ja jokotājs un tā adresāts sazinātos rakstiski. Ietetovēšana uz pieres ne tik. Vienkārši, ja arī ir smieklīgi, tas ir bijis tikpat prognozējams kā katra frāze vai kustība filmā, par kuru afišā teikts, ka tā ir komēdija.

Pašam reiz bērnībā sanāca iesmieties nevietā, kad aizgāju uz filmu Vendeta korsikāņu gaumē, pirms tam pajautājot mammai– kas ir komēdija? Viņa teica: tur ir jāsmejas. Ak tā? Nu, skaidrs. Es biju paklausīgs bērns. Vēl pirms titriem notika asiņaina apšaude pagalmā, kur izžauta veļa. Ložu ķertie krita, atstājot uz palagiem sarkanas strīpas, dažs smieklīgi iegāzās ūdens vannā, pa ceļam vēl kādu kannu un spaini aizķerot. Visā zālē smējos es vienīgais. Labi, ka tas bija bērnībā. Tās traumas ir sadziedētas.

Man joprojām nudien nav nekā pret to, ka cilvēkiem ir jautri un viņi smejas. Tieši otrādi – varu mierīgi pasmieties par sevi un lietām, par kurām atļaujas smieties retais. Tomēr par to, ka ir kaut kādas ētikas robežas, aizdomājos nesen, izlasot dažus stindzinošus komentārus pie ziņas par kāda cilvēka nāvi. Te nav runa par naida pilnajiem komentāriem, no kuriem pārkarsis internets, protams, anonīmajiem, jo neviens ar lepnumu, citiem redzot, agrāk arī uz sētām nerakstīja "sitiet krievus" vai pavisam īso triju burtu kombināciju.

Runa ir par cilvēkiem, kuri aizgājēju pazina, kas pie šādas ziņas sērojošajam tuviniekam jautā: "Vai tas ir kāds ļauns joks?" Ko? Vai tas tikai tādēļ, lai atšķirtos no desmitiem citu un nepievienotu vēl vienu parastu līdzjūtību kā apliecinājumu, ka tev arī sāp?

Pasaulē ir atcelti neskaitāmi tabu, un šis process turpinās arvien lielākā ātrumā, bet ir mirkļi, kad cilvēkam tomēr ir jāprot novaldīt sevi pašam, tāpat kā katru reizi nav jāšķir vaļā Bībele, lai atsvaidzinātu atmiņā, kas gan ir tie septiņi galvenie jeb nāves grēki, un pārliecinātos, ka kaut nelielās devās atkal esam tos pieļāvuši, un par to arī mirsim. Vismaz zināsim, par ko. Bet citiem jau mēs to vairs nevarēsim izstāstīt, un, visticamākais, viņiem tas nemaz nebūs svarīgi.