Debesis kļūst arvien tumšākas, un mākoņi steidz atbrīvoties no ūdens smaguma, kuru tie vairs nejaudā noturēt. Liekas, ka līst jau sazin kuro nedēļu, riteņbraucēji arvien negribīgāk skatās uz saviem pārvietošanās līdzekļiem, un arī tie pauž nevēlēšanos šogad vairs kalpot, biedējot savus saimniekus ar skaļiem sprādzieniem priekšnamā, jo tas ir vienīgais drošais veids, kā vienā mirklī izšaut riepas tukšas. Toties tramvaji jau koķeti miedz ar lukturiem: "Nu, nāc, draudziņ, nāc tik šurp, atver durvis pats un kāp uz manas zemās grīdiņas. Ak tad e-taloniņu esi aizmirsis uzpildīt? Nu malacītis – kontrolierīši aiz nākamā stūra jau gaida..."
Vēl nav gluži novembris, kura vārdā nosauktā filma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā vēl nesen lika mainīt priekšstatu par igauņiem pat tiem, kuriem sen apnicis klausīties, ka pie šiem kaimiņos viss esot labāk nekā pie mums. Novembri skaisti apdziedājis arī Edgars Šubrovskis savā dziesmā no ansambļa Manta šogad iznākušā ļoti rudenīgā albuma Karaliene Anna. Ir oktobris, kas jau paspējis aizskalot tālā pagātnē karstos vasaras ritmus, un ir pienācis šajā mēnesī Latvijā jau tradicionālais šādiem laikapstākļiem piemērotas mūzikas klausīšanās laiks. Tikko ar vairākiem no mūzikas baudītāja atmiņas neizdzēšamiem koncertiem Rīgā aizvadīts Skaņu mežs. Ierasti to pieņemts uzskatīt par netradicionālās jeb nepieradinātās mūzikas festivālu, bet gribētos precizēt, ka pietiktu ar vienu vārdu "mūzika",
jo tā, kas apkārt skan daudz biežāk, bieži vien jau vairs nemaz nav tiesīga saukties par mūziku, bet mūzikas izstrādājumu,
tāpat kā pārtikas veikalos sastopamie sieri un krējumi, uz kuru iepakojuma rakstīts, ka tie ir izstrādājumi, tātad to sastāvā ir tikai daļa no pircēja meklētā, bet pārējais ir apjoma aizpildīšanai un – sliktākajā gadījumā – atkarības izraisīšanai.
Nu pienākusi tā nedēļas nogale, kad mūziku kā piedzīvojumu jādodas meklēt uz Durbi, kur dzīvo Zemlika. Latvijas mazākajā pilsētā notiekošajā festivālā varbūt šogad ir izredzes pārstāt sevi uzskatīt par pasaules nabu un atrast veidu, kā samierināties ar savu nenozīmību, – dalībnieku vidū ir Juris Simanovičs. Viņa pērn izdotais soloalbums, kura katrs taustāmais eksemplārs atšķiras no visiem pārējiem ar noformējumā izmantoto vinila plašu lausku formu, ir īsts meistardarbs, un Durbē būs retā iespēja to dzirdēt dzīvajā izpildījumā. Zemlikas koncerti notiek visur, kur vien tas ir iespējams: Durbes kultūras namā, luterāņu baznīcā, vēsturiskajā Ata Kronvalda skolas ēkā. Visas šīs vietas atrodas vienā ielā dažu minūšu gājienā cita no citas. Viesi no trim kontinentiem piedalīsies arī radošajās darbnīcās, semināros un lekcijās, tiks rādīts kino un teātra izrādes. Zemlika ir labs punkts gada kompleksā mūzikas piedāvājuma sagremošanas tūrei – kā svaiga ūdens malks, lai to visu beidzot varētu norīt. Tiekamies tur.