Par ravēšanas lietderību

"Pirms kāda laika KĀDS man skaidroja, kāpēc TRIMDA VĒSTURISKI IZTURAS pret teātri kā pret pašdarbības pasākumu." " Vācijas nometnēs(-) talantīgie, izglītotie latvieši KAVĒJA LAIKU, dziedot koros, spēlējot izrādēs, rīkojot izšuvumu izstādes... „ Klaida latviešu darbi cilvēciski un mākslinieciski izpaudušies tajās robežās/ apstākļu kopumā, kādi tur bija. Un šo iespēju robežās pastāvēja dramatiskās kopas (kori, deju kolektīvi), kuru attīstībai svešatnē nekādu veicinošu priekšnoteikumu vai perspektīvas nebija un nevarēja būt. Kā zināms, ne tikai aktieri, bet arī komponisti, literāti, dramaturgi, gleznotāji...tur, tajās tālajās svešas laimes zemēs ( dotajos apstākļos) radoši un profesionāli izsīka, kas arī uzskatāms par šo kultūras un mākslas personību dzīves/ traģēdijas būtisku daļu. Pretrunīga kļuva, piemēram, dramaturga Mārtiņa Zīverta daiļrade. No vienas puses-dialoga, intriģējoša sižeta meistars, vispārinātu, no sadzīves attālinātu tēmu uzturētājs dramaturģijā. No otras- emigrācijā tapušo kamerlugu autors, kurš savu daiļradi ievirzījis piespiedu gultnē, rakstījis, lai tur latviešiem skaitliski mazā ansamblītī būtu ko spēlēt. Mūsu interese pašmājās visražīgāk klejojusi ap "Minhauzenu", epizodiski ap "Ākstu", bet regulāri dabūjusi dāsnu knipi zem deguna, jo izrādās, ka ar ārīgu darīšanos šīs lugas neslēdzas. Par klaida teātra mākslas personībām un teātra spēlēšanas rituāliem esmu ko vairāk uzzinājis no Lilijas Dzenes un Viktora Hausmaņa publikācijām. Lilijas Dzenes literāri- tēlainie, notikumiem bagātie sacerējumi galvenokārt balstās uz faktiem, kas atspoguļo mūsu teātra mākslas vēsturē ierakstāmās izcilības LĪDZ emigrācijai. ( Publicēti portreti žurn."Māksla", izdota grām. "Ar zelta lāpu rokā") . Viktora Hausmaņa darbības loks ir atšķirīgs. Tur lielāku lomu spēlē pateicības jūtas, kas izriet no personiskas saskarsmes, abpusēju kontaktu veidošanās ceļojumu laikā, sarakstes...Tas, ka man kā lasītājiem atspoguļotie notikumi un to vērtējumi vairāk saistās ar entuziasmu, jūsmīgu teatrālo izpausmju fiksēšanu, ir cits stāsts. Īpašs tuvināšanās veids aizsākās ar Laimoņa Siliņa un viņa k-dzes viesošanos Latvijā, kas iezīmējās kā atsevišķi priekšnesumi, bet vainagojās ar latviešu teātra mākslas kopvērtējumu, ja nemaldos T. Vēstnesī. Bet tā taču arī ir tikai draudzības izpausme, kuras pamatā ir braucieni ar savstarpēju "teatrālu produktu" apmaiņu. Vai mūsu koncertprogramu un dažu izrāžu ( atvieglotā variantā) peldēšana pāri jūrām un okeāniem ir nozīmīgs notikums vai vienkārši iespēja aizbraukt uz ārzemēm? Saikni starp abiem brīvvalsts laikiem mēdz uzturēt teātra zinātniece Anda Burtniece, dažkārt recenzentes vērtējumi mēdz būt apliecinoši, ja arī pārējais kritiķu pulks kādu "pielicis pie sienas". Andas Burtnieces rakstītajā līdzās teorētiskajai daļai aizvien atradīsim nostādnes, kas izriet no personīgās pieredzes, atraisīta līdzpārdzīvojuma, emocijās, izteiktas saviļņojuma brīžos. Teātra Vēstnesis nu piedzīvojis beigtu balli. Sāpīgākais, ka kādam tas varētu būt ļoti sāpīgi. Vēl prātā nāk aizvien par sevišķi erudītu novērtētā teātra vēsturniece Paula Jēger- Freimane, kura arī aizbrauca svešumā. Recenzijas, raksti, pētījumi, esejas, daži romāni. Nekur nekādu mājienu nav, ka emigrācijā kāds ar mākslinieciskām izpausmēm/teātra spēlēšanu kavējis sev laiku. Ja KĀDS Jums to stāstījis, tad gribētos vien saprast, vai tāds ir arī Jūsu viedoklis. Tādā veidā kā teksts ir uzrakstīts, atstāta brīva vaļa pārprašanai un ir iemesls pat aizvainojumam.

Man domāt, ir vērts pajautāt pašiem sev - ko tad mēs īsti gribam? Kā cilvēks, kas ir saistīts ar Latvijas kinematogrāfiju, es gribētu, lai atdzīvojas kino kritika, kas tagad ir aizstāta ar kino apskatiem. Tomēr jāsaprot, ka mūsu ir pārāk maz, lai marginālas parādības kultūrā vai mākslā varētu pašas sevi finansēt ar pārdotām biļetēm vai grāmatām. Tas neizbēgami nolemj mūsu kultūru zināmam provinciālismam un masveidīgumam kaut vai salīdzinot ar Ņujorkas kultūru, par kuru no turienes atgriezusies Dita Rietuma izteicās visnotulīm cildinoši, jo tur ir tik daudz cilvēku, ka katrs var atrast kaut ko sev.

Mani ne pārāk satrauc fakts, ka latvieši lasa vientiesīgas grāmatas vai iet uz sliktām izrādēm. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Kādas grāmatas rakstnieki raksta un izdevniecības izdod, tādas lasa; un - kādas izrādes teātros rāda, uz tādām iet. Ja grāmata izrādās sekla un teātris - slikts, tad aiz pieklājības, smalkjutības vai dažkārt varbūt arī līdzjutības - paslavē, un viss. Kurš sevi cienošs cilvēks gribēs nemitīgi atzīties, ka ir iztērējis naudu un laiku, lasīdams seklu literatūru un iedams uz sliktām izrādēm? Mani, savukārt, mulsina šī nepamatotā vispārināšana: [visi] latvieši lasa seklas grāmatas un iet uz sliktām izrādēm; [visa] trimda vēsturiski (!) izturas pret teātri kā pret pašdarbības pasākumu. Vai proesionālam kritiķim tā izteikties par literatūru un teātri - skaitās - dziļi un labi?

Ari piekrītu par tiem talantiem un intelektu - man domāt: inteliģence kultūrā nomira reizē ar pēdējo Skolotāju, Ārstu, Mākslinieku, Mūziķi vai Aktieri, kas tika izbaudījis t.s. Latvijas brīvvalsts laika(līdz 2.Pas.karam) kultūru, izglītību, proti, domāšanu. Nu kaut kā tā..Šodien ķēmojamies pakaļ citiem - daži krieviem, citi eiropiešiem, atkal citi amerikāņiem utt bez sava gala, rezultātā sevi esam pazaudējuši. Atliek cerēt uz jauno paaudzi.

Cik trāpīgi.

Eu, kapēc neviens vairs neaizstāv pabalstu nepieciešamību rakstniekiem, sāk jau atkal atgriezties garlaicība un nekāda prieka vairs un jautrības, tik pelēkas un rudenīgas nedienas:(:(:(

Lūk, patika mums patīksmināties cik slikti ir Baltkrievijā un Krievijā. Spiegel. de variet palasīt vai noklausīties par tur valdošu tradīciju zagt un pārdot bērnus. "Visjaukākais" ir tas , ka vairumā gadījumu zadzējas un tirgotājas bija katoļu mūķenes , sadarbībā ar ārstiem. Tā pārdomām .... <http://www.spiegel.tv/filme/kinderhandel-skandal-spanien/> Savulaik Džemma Skulme ļoti kaunināja Alvi Hermani, ka viņš runājot inteliģenta necienīgi. Toreiz es komentāros arī rakstīju ļoti rupji. Jo noteikti ir sasodīti forši sēdēt smalkā mājā, apņemtai ar smalkām lietām un smalku dzīvesstāstu un norobežoties - savas inteliģences un smalkuma dēļ no realitātes, no reālās dzīves un politiķu "apēstās " nākotnes. Kas ievēlēja un kas atkal ievēlēs vislatviešus , vienotību, lemberģiešus un zagleriešus ? Mēs . Un visi to darām ar cerībām, ka nu šoreiz ... Bet ja politiķi - visi kā viens sarunājuši , klaji nekaunīgi, ņirdzīgi nepilda savus solījumus tikko ir ievēlēti un tikuši pie lemšanas par kopējiem resursiem un to savtīgas izmantošanas ... Kāpēc mums jākautrējās kritizēt, saukt lietas īstos vārdos . Kāpēc mēs nosodām un pārgudri kritizējam tos , kas kaut ko sāk darīt ? Piemēram, Neo, rakstnieces ? Kurš ir viņu vietā izdarījis kaut jel ko labāk, pareizāk ? ! Vai tā ir liela māksla tikai inteliģenti paklusēt , vai pagrozīties uz žurnālu vākiem ? labi - neinteliģentās un negudrās rakstnieces tik sliktas , ka tur nekāda saruna iznākt nevar. Un kas tālāk ? Turpinām pa forumiem " nolaist tvaiku " ? Paši nedarām, bet darītājus nevis atbalstām , bet iedzenam zemē ? Būtu jauki, ja kāda no rakstniecēm - ar laika distanci uzrakstītu savas pārdomas par notikušo. Un kaut vai anonīmi. Kāpēc nevarētu paeksperimentēt un uztaisīt kādus anonīmus rakstus ?

Loti labs raksts. Paldies Zanei. Kultūra ir sabiedrības spogulis. Tas pats attiecināms uz Saemā ievēlētiem tautas kalpiem kuri 20 gadus ir nākuši un gājuši, visu ņēmuši sev, apzogot savu valsti. Pēc sevis atstājot "nezāles" un dziļa pazemojuma sajūtu, ka tādu attieksmi pret savu zemi es, tu, viņš viņa, jūs, mēs neesam pelnījuši. 20 gadi ir ilgs laiks lai sakārtotu valsti ; uzceltu jaunu koncertzāli un muzeju, jaunas skolas, teātri, salabotu vecus vērtīgus namus, iestādītu jaunus parkus, salabotu ceļus un pilsētu ielas ,negaidot ka talkā nāks EU.Vienīgais kas Latvijā ir uzcelti - milzigi lielveikali un XXL iepirkšanās centri kuros nav nedz pircēju, ne arī īsti ko pirkt bet tur cilvēki pavada savu laiku arī svētdienās. Rīgas Domes rosīšanās rīkojot dažādas tūkstošiem domātas lētas izklaides vēl palīdz nojaukt robežu par izpratni starp labo un slikto.Bet sabiedrībā redzami kultūras cilvēki vienaldzībā klusē.

cik saprotu, tad to "līmeni" noteiks abas Radzobes? vismaz teātrī, ja? pasarg die's!

Velns, tā Skaistle kaut kad strādā arī? Vai tikai kopj latviešu kultūras lauku, rakstot komentārus?!

Labi, ka, paaudzēm nomainoties, tomēr (pagaidām?) ir nodrošināta sakarīgi vārošos kultūras cilvēku pēctecība.

Nezinu, vai autore savu tautu nevērtē par zemu... Uz JRT izrādēm, kurš nebūt nerāda seklus "popsīgus" gabalus, biļetes jāiegādājas labi savlaicīgi, ja gribi nobaudīt pavisam citas raudzes teātri. Protams, tas tikai mans viedoklis.