Pēdējā laikā stipri aizkustina viss materiāls, ar ko nonāku saskarsmē*. Tā, ka saskrien asaras, un tad vairs nevar palasīt. Subtitrus. Droši vien arī redze pasliktinās. Agrāk tā nebija, nebija uz tik ilgu laiku jāapstājas, lai norītu. Puņķus. Un vēl problēma ar "es" tekstos man ir jau sen – tā dažbrīd saasinās, dažbrīd atslābst. Tagad atkal ir saasinājusies.
Zinu, ka dažiem tas patīk un daudzus tas kaitina. Bet bieži tieši tas bezpersoniskais ciešamās kārtas "naratīvs" patiesību diskreditē vairāk nekā apšaubāmais pirmās personas "subjektīvais". Sakot "es", tiek paturēta iespēja nepretendēt uz patiesības pēdējo instanci. Apgalvojums, kas sākas ar "es domāju" vai "man liekas", paver iespēju turpmākajai sarunai daudz vairāk nekā apgalvojums, kas izklausās pēc "ir tā un tā". Uz "man liekas" var atbildēt ar: "Tu kļūdies, mīļais, viss ir pavisam citādi" vai arī "Tev nav taisnība, idiņ". Un pat tas var būt pamats sarunai. Bet uz "ir tā un tā" var tikai paraustīt plecus vai arī nedomājot pateikt "jā!" un padalīties ar to sociālajos tīklos. Bet ko nozīmē tāds "jā", ko? Ko jā?
Ir pilnīga taisnība par augsto manipulējamības risku, kas nāk līdzi tehnoloģijām, un par vienīgo veidu, kā sevi no manipulēšanas aizsargāt, – pazīt sevi labāk vai arī pietiekami labi, lai zinātu, ka tāda manipulēšana ir iespējama.
Man rakstīšana (tā bālā publicistika, ko jūs te redzat, sienu skrāpēšana un vēl šis tas piezīmju grāmatiņās un uz citām nejaušām virsmām) ir veids, kā sevi iepazīt labāk. Nē, tas nav tas jaunais autobiogrāfisms, par ko visi runā, lai gan gabali tiešām ir personiski. Tie parasti ir personiski adresēti kādam vienam, pat ja tos lasīt var visi, bet tas viens (ne obligāti viens un tas pats katru reizi) tos nemaz nepamana. Tā es cīnos reizē ar kaunu un patmīlību. Blakne ir tāda, ka ne visas tēmas, par kurām saka: "vai vari mums uzrakstīt, ko tu par to domā, Vent?", ir tā vērtas, lai man būtu interesanti skatītes, kā tās ar mani rezonē. Īstenībā tādu kļūst arvien mazāk, vai arī vairākums to, kuras joprojām vai pēkšņi interesē visus, man šķiet pilnīgi beigtas un izsmeltas. Kurpretim bažas par manipulējamību nekur nezūd. Iet kaut kur citur nozīmē pamest to, kas ir. (Daži droši vien domā, ka tas jau ir noticis.)
Mēnešus četrus nevarēju neko šeit publicējamu uztaisīt, nebija nekā tāda, ko gribētos "visiem" pastāstīt. Dažiem draugiem – jā, bet ne visiem. Jegors (viņš visbiežāk pēc materiāla apjautājas, tāpēc visbiežāk paliek bešā) gan vienmēr saka: "Raksti tiem dažiem, nedomā par visiem." Bet es tā nevaru, es redzu atšķirību starp to, kas domāts visiem, un to, kas tikai dažiem. Tad vēl ir arī tā otra muļķīgā, gandrīz aizmirstā galējība – runāt tikai par to, kas ir patīkami vai iepriecina. Taču par lielām lietām nepriecājas. Tie visi ir sīkumi, par ko priecājas. (Bauda ir kas cits, un par mīlestību, pievērsiet uzmanību, arī nepriecājas.)
Bet par to nav ko bēdāties. Tāda, lūk, sevis apzinātība.
*Ilustrācijai iesaku sameklēt un noskatīties trīs nesenas, bet svarīgas dokumentālās filmas: McKellen: Playing the Part, The Price of Everything un Kusama: Infinity
?
Lìga
zvirbulēns