Pastaiga nelaikā

Tā nu nākamajā dienā vajadzēja norisināties pārgājienam uz Kundziņsalu. Es iedomājos, ka par Kundziņsalu zinu visai maz, arī paziņa žēlojās, ka viņas pienesums būs mērāms tikai ar vienu K. Zeļģa dzejoli. Piepeši atcerējos vēl par dažiem prozas tekstiem. Nonākusi mājās, izcēlu no plaukta Andra Zeibota Okeānisko Es un patiesi atradu Kundziņsalu pieminētu. Pārlapoju grāmatu uz priekšu un atpakaļ, vietām, kad pirms gada lasīju, biju tajā kaut ko pasvītrojusi. Pie viena no pasvītrojumiem apstājos: "Nekad nedomājiet par sevi nelaikā" (65. lpp.). Tātad arī pirms gada mani aizķēra šī frāze. Protams, jo tā ir izcila tēze un padoms, ko likt aiz auss.

Es aizdomājos par šodienas nelaiku. Pirms dažām stundām es vēl veldzējos Daces Lielās Jūrā. Agrāk visi Latvijas ainavu salīdzināja ar Purvīti, tagad – ar Daci Lielo... Mēs pat smējāmies, ka, ejot uz galeriju, vajadzēja paņemt savu personīgo šezlongu, kurā atgulties šalcošo dimensiju un mēnesnīcas priekšā. Vai mēs izgājām no mājas nelaikā? Riteņojām tiešā ceļā uz Daugavu (rau, cik liktenīgi tas skan!), neplānoti novirzījāmies un satikām paziņu (to pašu, kura stāstīja par Kundziņsalas ekspedīciju), viņa mums pievienojās ceļā uz Daugavu. Mēs turpinājām ceļu trijatā. Pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm mums līdzās sāka braukt vēl kāds dārgs draugs. Arī viņš pievienojās mūsu ceļā uz Daugavu, lai redzētu Daces Lielās jūru. Varbūt, nonākot pie Daugavas, mēs būsim kritiskā masa?

Ūdens nomierina. Daces Lielās jūras ir labvēlīgas, neviena neaicina uz palikšanu dzelmē. Devāmies tālāk uz vēl kādu galeriju turpat netālu, kur pēdējo dienu bija skatāma viena no fotomēneša izstādēm. Pa ceļam satikām vēl vienu paziņu, un arī viņa pievienojās. Galerija durvis nevēra vaļā, uz telefona zvaniem tur neviens neatbildēja, tikai logs bija vaļā... Bībeliski. Protams, mēs bijām gatavi iekāpt pa logu, kā nekā pēdējā iespēja redzēt ekspozīciju. Tomēr beigās samierinājāmies ar papīra lidmašīnu, ko ielidināt pa atvērto logu, pirms tam uzrakstot uz tās sāniem: "Mēs te bijām", vai pareizāk būtu – "Mēs te tā arī nebijām" – un piemetināt kaut ko par rūgtumu, jo izstādi tā arī neredzējām. Arī papīra lidmašīna palika tikai iedomās. Mēs devāmies tālāk un atkal satikām kādu paziņu.

Nu jau ir pāri pusnaktij, un es pilnīgā nelaikā domāju par sevi, tikko atradusi šāda brīža definīciju Okeāniskajā Esā un pārskatot dienas gaitā satiktos cilvēkus, es uzdodu jautājumu, vai es būtu viņus satikusi, ja izietu no mājas brīdi pirms vai brīdi pēc. Arī par laiku nevar domāt nelaikā. Kad esi aizdomājies nelaikā, tieši laiks sūta tev atgādinājumus, precīzus laikā. Tie nekad nekavē, ja tie pienāktu brīdi nokavējušies, dzelme pievilktu pavisam tuvu gultnei. Bet to nekad neuzzināt – tāpat kā divreiz vienā upē neiekāpt divreiz vienā upē neiekāpt*. Tāpēc aizbērsim Daugavu ar savu Nelaiku ciet**.

*Atsauce uz Ronalda Brieža dzejoli Divreiz vienā upē...

**Atsauce uz Jāņa Elsberga dzejoli Daugavas bulvāris