Skan teju fatāli – taču šī ir mana pēdējā sleja, kas top izdevuma KDi redaktores amatā. Šajās dienās noslēdzu savu 22 gadus ilgo darba periodu laikrakstā Diena – pēdējos gadus, veidojot kultūras izdevumu. Šī sleja, šis īsais teksts var kļūt par emociju slazdu. Neslēpšu, dienā, kad rakstīju atlūgumu, acis bija slapjas un saraudātas. Būtu naivi mēģināt šajās 3000 zīmēs (tāds ir slejas apjoms, un zināt katra raksta zīmju skaitu pieder pie redaktora profesijas niķiem) iedabūt kaut atblāzmu no pēdējiem divdesmit gadiem – ne jau tāpēc, ka tā "būtu visa dzīve" vai, ja gribat, "atjaunotās Latvijas vēsture", kuras vienaudze ir Diena, bet gan tāpēc, ka viss, kas ar mums ir noticis, ir nevis 3000 zīmju, pat ar slapjām acīm rakstītu, bet romāna vērts. Ai, kādas šajā neuzrakstītajā romānā plosītos kaislības, tās būtu Šekspīra dimensijas, kaut, protams, aksesuāri – "kankariņi un dekorācijas" – būtu pavisam citi. Iespējams, te ieskanētos arī kaut kas no itāļa Lukīno Viskonti cildenās, erozijas un iznīcības skartās pasaules – Dievu mijkrēslis, Gepards – bija šim itāļu ģēnijam izcilas un mūsdienu histēriskajam tempam šķietami bezgalīgi lēnas un cēli fatālas filmas... Protams, kur nu bez kino. Tāds man niķis. Lai gan pēdējā laikā manas emocijas sinhronizējas ar pavisam cita režisora – krieva Aleksandra Sokurova – domām un, jā, jau pasen izteiktām atziņām, kas rezonē ar aktuālajām ģeopolitiskajām svārstībām – Ukrainas un Krievijas attiecībām. Savulaik, filmēdams savu varas triloģiju – filmas par XX gs. vadoņiem un diktatoriem – Staļinu, Hitleru, Hirohito –, Sokurovs runāja par viduvējību triumfu, par cilvēcisku kļūdu, pat muļķību summu, nejēdzīgu sakritību kopumu, kas izraisa neaptveramu, neatgriezenisku notikumu lavīnu. Lavīnu, kas spēj iznīcināt ierasto lietu kārtību, lavīnu, kas rada neatgriezeniskas katastrofālas sekas – privātas un globālas.
Kāda ir pareizā stratēģija šādā tektonisko svārstību laikā? Privāti un globāli? Diez vai ir liela jēga meklēt kļūdas pagātnē, nesenajā vēsturē – vai tas attiektos uz kādu preses izdevumu un tā peripetijām vai lielākām formācijām (valsti, sabiedrību). Ir jādara darbs, un jāsaka labi vārdi.
Šajos garajos gados Dienā man ir bijusi laime strādāt ar brīnišķīgiem cilvēkiem un spilgtiem talantiem. Tādi ir arī mani kolēģi, kas veido KDi. Jegors Jerohomovičs – izcils, ironisks postmodernās kultūras pētnieks un lielisks rakstītājs, kurš latviešu valodu pārvalda perfektāk par dažu labu tautieti, Inese Lūsiņa – mūzikas fanātiķe un sava darba entuziaste, lieliska intervētāja – neesmu sastapusi nevienu, kurš kaismīgāk mīlētu savu rakstu varoņus un viņu daiļdarbus kā Inese, Undīne Adamaite – skrupuloza un rūpīga pret vissīkākajām kultūras procesa norisēm, kultūras cilvēks līdz saknēm. Tepat līdzās ir jaunās meitenes: Ilze Auzāne, kura izaugusi par labu rakstītāju, gudrā un čaklā Lana Kazlauskiene, kura patlaban audzina bērniņu, un pastarīte kultūrpulciņā – apdāvinātā Elīna Gulbe, kura rūpējas par KDi sadaļu portālā. Tepat ir arī mans senais cīņubiedrs Normunds Naumanis – nav labāka teātra recenzenta un erudītāka teātra kultūras pārzinātāja Latvijā par viņu. Tiešām nav. Viņi strādās arī turpmāk. Šajās dienās Dienu atstāj arī māksliniece Sarmīte Māliņa, kura ir viena no KDi dizaina autorēm. Paldies maniem mīļajiem kolēģiem un paldies jums, lasītāji. Uz tikšanos!