Pēdējais no zvēriem

Hei, Skaisle, ar dienas nobīdi palasīju Tavus komentārus.Nu tad es ar - pa tām miesām....Vizuāli biju iedomājies, ka esi no tām garajām šķeistām, taču...ak tavu laimi, teicies ka esot maziņa.Vēl viens bonuss no manis Tavā kontā! Mana omīte savulaik mēdza sacīt, ka sievietei jābūt tadā augumā, lai varētu pasildīties sava vīrieša azotē... Tagad, ļoti izplatīta bilde ir - šis mazs, bet šī kā torņa celtnis....Es justos gaužām neomulīgi, ja sievišķis uz mani skatītos no augšas! Tā kā, nav par ko apskaust tās kārnās.... Nevaru iedomāties kāda izskatītos Rembranta Saskija, ja viņai nebūtu šo jauko apaļumu.... Un beigu beigās, ja par kaķiem....Kārns kaķis arīdzan izskatās gaužām nožēlojami, kā tie nabadziņi Bali un sfinksi...

Zini,es kādreiz kādā raidījumā dzirdēju,kā Krievijas, šķiet, Tretjakova galerijas vadītāja stāvējusi pie Vermēra gleznas Meitene ar karavīru orģināla un no pārdzīvojuma raudājusi. Es biju izdomājusi,ka man būs līdzīgi,kad Londonas NG stāvēšu pie Velaskesa Rekbijas Venēras, bet līdz raudāšanai gan netiku, bet vispār tas ir kaut kas prātam īsti neaptverams cilvēka miesas skaistums. Kad biju Grieķijā, visos iespējamos variantos apgrābstu skulptūras, kolonnas u.c. antīko , visur,kur tas vien bija iespējams. Draugs man vienā brīdī prasīja,kas man tā par grābstīšanās ligu uznākusi, bet es stāvēju roku pielikusi un centos piefiksēt savas domas un jūtas. Un tad nu padomā - kā pasaule tik visādi nav mainījusies un tas grieķikais antīkais kā bija - tā palicis par mūsu ideālu. Tā lūk, Mūžsenais:))

Tagad uz redzīti - pēc 10.min jāķeras pie izdzīvošanas pasākumiem, un nevis sev, jo es esmu nemirstīgs tik pat ilgi cik Saules sistēmas trešā planēta.

Sievietei būt maziņai(fiziski) ir milzu vērtība, bet pašas to nemaz nenovērtē. Ja raizējies par resnību, ko., nez kāpēc sauc par lieko svaru, ēd tikai tik, cik nepieciešams. Nudien, pabrīnīsies cik maz vajag. Es tā daru visu savu mūžu(reiz nevilšus samelojos, ka 300 gadi, kaut patiesībā 3000) un man nav ne grama lieka svara, tātad resnības nemaz. Tik, ka reizēm savus pagājušā gadsimta 50 gadu čomus gribas uzrunāt uz jūs, itkā šie gaidībās, tie tādi ļoti solīdi un atgādina, ka patiesībā katru sievieti tā nāktos uzrunāt, jo nevar zināt vai nav divi, vai vairāk.

zini,kad es lasu vai dzirdu citus,kuri par šādām tēmām spriež,es augstprātīgi mēduznodomāt - nelgas. Tagad es Tevi,Senais, esmu ievilkusi tādā neldzībā. Labāk runāsim par miesām. Es esmu maza auguma, un man no pusaudzes vecuma ir palicis prātā mana tēvabrāļa teiciens,ka traki esot ,ja lielas dāmas paliek apaļas, bet ja mazās - tad nu sliktāk būt nevarot. Tāpēc ļoti daudz enerģijas aizgājis to dievišķās dzirksts templi kompjot. Man jau šķiet,ka mazām tas ir grūtāk,kā lielām bet īsti nav kam uzprasīt. Lūk, jūtjūbī skatos un klausos to pašu Greisu Džonsu - cik viņai garas kājas, vispār kāds augums. Un - padomā - ne viņai kreņķis par svaru nekas- no dabas iedots un viss.

Tas patiešām nav tik vienkārši, kā domājam, jo patiesībā ir daudz vienkāršāk. Tam Kungam miesa nemaz nav vajadzīga un mums tāpat, tāpēc uz laiku iedotā, iespējams kalpo kaut kādam testam, ko gan mums nav paredzēts zināt. Tas vispār ir fundamentāls jautājums par mūsu, t.i. cilvēku uztaisīšanas mērķi, un tas var būt vienalga kas - kaut vai miesaskārību gandarīšana, ja tā var teikt, par to kaislīgo gurnu simfoniju, vai organisku vielu pārstrādāšana sūdos,kas visu pārējo, ieskaitot cilvēku izfunktierēt kultūru padara par nenozīmīgu blakus parādību. Pilnīgi droši, ka mūsu saprašanai ir strikta robeža, tieši tāpat kāķim sava un pie tās robežas vistuvāk pietuvojas tie, kurus pieņemts dēvēt par ģēnijiem, jo tie no 100, vai vairāk variantiem spēj izvēlēties vienīgo pareizo. P.S. Tāpēc velti saukt tos, kas beigās "salaiž dēlī", par ģēnijiem, lai cik šim iepriekš diži panākumi.

Es gan domāju ,ka ir sarežģītāk kā mēs ar tevi domājam, Senais. Jo mēs esam un mēs neesam Tas Kungs. Mēs esam tādā nozīmē,ka dvēsele - tā ir Tā Kunga miesa,pārējais - tas vairāk mūsu pašu. Un pēcnāve ir savienošanās ar veselumu -atgriešanās pie tā Kunga. Kaut kas ļoti ļoti primitivizēts no manas sapratnes. Nezinu,nezinu un vēlreiz nezinu kā īsti ir. Un vai cilvēka prāts -vistalantīgākais - vai vispār spēj ko apjēgt.

Es Jēzum nepiekrītu vēl arvien, kopš mēs pēdējo reizi strīdējāmies. Dievs mīl visus, bet cilvēks nav Dievs un tāpēc pietiek, ka tas(cilvēks) ļaunumam neatdara to pašu ko šamējais, jo tad tu kļūsti tāds pats.

jokalemene, piedod, bet citādi nepateikšu , bet atkal tu tikai savu. Jautājuma būtība ir - kur ņemt mīlestību brīdī,kad tās nav , kad zini - te nu vakadzētu mīlēt, izplest spārnus kā mīlestību pār kādu, bet to spārnu nav, nu nav un viss ? Es dzirdēju kā lūzt ledus kanālā...

Lai mīlētu savu tuvāko, vispirms ir jāmīl sevi. Mīlestība, kas staro uz ārpasauli, sākas tieši no sevis mīlēšanas. Tad tā līst pāri kausa malām bez nosacījumiem.

Pietiek jau ar to, ka Tu par to domā, jo tā ir garantija nokļūt tuvāk tam, ko sauc par gudrību.

Kā ir - man pats grūtākais ir lūgt par savu ienaidnieku. Pagājušā gada janvārī manu dzīvokli appludināja kaimiņiene. Pie tam, mēs to postu būtu tā kā ierobežojušas,ja būtu sadarbojušās. Tagad viņa taisa savā dzīvoklī remontu. Man nepiedāvāja ne pušplēstu atvainošanās vārdu, ne santīmu. Un manī vermo dusmas. Un es sev saku - izbeidz, lūdz par viņu Dievu. Un es nevaru. Vēl nevaru, bet būs jāvar. Negribu sevī naidu un ļaunumu turēt viņas dēļ. Negribu. Tas ir sarežģīti,jā. Tāpat - man Bībelē joporjām nav pieņemas Martas un Pazudušā dēla tēmas. Pie tam - es abas savā dzīvē esmu izdzīvojusi - un jūtos kā truls spītīgs aunēns, vai vērsēns, bet nespēju sev, savām izjūtām un pārliecībai pārkāpt pāri un būt kā Marija, vai kā Pazudušā dēla tēvs. Tāpēc vien es gribētu vēl dzīvot,lai es cilvēcīgi attīstītos. Bet nu - kā būs lemts, tā būs - tā vienmēr es saku sev baiļu unizšķiršanās brīžos.

Iejaukšos Jūsu sarunā, jo man radās doma par - Mīli savu tuvāko,kā sevi pašu. Neesmu ticīga, bet tas nenozīmē,ka kristīgas vērtības , ētiski jautājumi reizēm neliek pārdomāt savu dzīvi :) Jā, tieši atrast spēku mīlēt VISUS, ir pats grūtākais. Arī teroristus, zagļus un citus briesmīgos. Man patīk gudrība,kas māca,ka mīlestība vismaz neturpina tālāk briesmu darbus. Spēj arī apstādināt, utttt. Un mīlestība māca... no ne tikai savām , bet arī citu kļūdām. Lai uzzinātu,kas ir labs, bieži vien, nepieciešams zināt arī kas ir slikts....

Tas prasa nedaudz laika - patiešām dzīvot kā gribi, bet ar mīlestību ir tāpat kā ar visu, ko atdod cik spēj un neviens visā pasaulē nevar no cilvēka gaidīt vairāk, kā tas spēj. P.S. Ja Tu piemini kristiešu uzstādījumus, tad atceries kas teikts viņu viedajā ieteikumā - Mīli savu tuvāko, kā pats sevi! Ne zilbes, ka vairāk un ne zilbes, ka arī tālāko. Man šķiet, ka Jēzus, aicinādams mīlēt visus, nedaudz pārprata, iespējams, lai tāpat kā dakteri iesaka ilgāk kaut ko darīt vai nedarīt kā nepieciešams, tāpēc, ka zina - pacientam pietrūks pacietības.

Bēda tā ir mums, citādi - varbūt tas būs jauns sākums :):)

bet bēda ir tā, ka žurkas un prusaki dzīvos arī pēc atomkara. mēs ne :(

Ā, nu tad jau mēs cilvēciņi esam labā kompānijā - kopā ar žurkām un prusakiem!

žurkai un prusakam izdzīvošanas un pielāgošanās spējas ir nesalīdzināmi lielākas kā cilvēkam.

Izlasi Kelly Cherry gramatu par ImKu. Bus ko padomat!

Forši, meitēn, manas jūtas pret Tevi turpina augt augumā. P.S, Savulaik es plānoju pie Laimas pulksteņa, nu pie tā kuram blakus Brīvības piemineklis, sarūpēt tādu kā kiosku kur es varētu dot cilvēkiem labos padomus visiem dzīves gadījumiem. Nav izslēgts, ka uztaisīšu tagad un, ja piekritīsi, izmantošu lielisko ideju par dižu ozolu, ka tik Rīgas dome atļautu, bet, ja nē, iestādīšu tādu maziņu, varbūt zīli ierakšu kanālmalā, un, tā kā man laika diezgan, pagaidīšu kamēr izaug tik liels, ka nedrīkstēs zāģēt, vai cirst.

Ak, Svētā Debess,Senais. Visi ezotēriķi taču uzsver cik svarīgas ir vibrācijas - sex sex sex sex sex ... Neraksta taču mīlēties, zaņimatsja ļubovju, make love utt. Tikai to sex. Un protams,tas atkal ir tā - katram savs protams. Bet es tā bieži esmu domājusi,kā nacisti par savu simbolu paņēmu svēto ugunskrustu, tā patērētājsabiedrības simbols ir šis sex sex sex sex . Un pats simbols savā butībā ir spiest uzņemt jaunu nozīmi, jaunu informāciju utt. Bet - Felsbergs ir kā klints, pret kuru tu atsities un atsities un tad domā kas un kā, bet Tu Senais esi tikai kā gudrs vīrs,kurš sēž zem kupla ozola un apkārt sapulcējušies klausās tavās runās. Nu tā - tam visam saprotama lieta ir maz sakara ar kaķiem un ar lieko svaru sirgstošiem politiķiem, bet nu tomēr ...

Būtu nu sapratusi, ka tiem Tevis pieminētajiem, nav nekā no manis. Bez seksa, protams, nekā, bet par to skandināt priekšā pakaļā nozīmē samaitāt tā (seksa) pirmatnību un tad tas kļūst tāds ierasts un pliekans.

Senais, nu beidz taču, kādas bremzes un kāda te bremzēšana. Kas par lietu,kāpēc tik garlaicīgi. Zini,tevī nav nekas no mūsu slavenā Valdiņa, nē ne Zatlera un ne Domborvska, bet no Felsberga Valdiņa degsmes. Diemžēl. Lūk, sēdi ar kaķiem un sapņo par Titānu un viss. Bet es nomainīju repertuāru - tagad kaut ko no sex bombe klausos. Ja jau būs dzīvošana, tad bez seksa nekādi, protams. g string un gi chello paklausīšos un pasmeldzināšos atkal kādu citu reizi.

Piebremzē nu Tu to savu hipertrofēto kategorismu.

ko es esmu sapratusi. Ka nemaz nevar dzīvot otram,ka tas,ko te stāsta,ka otram savu dzīvi veltīs un tā - tās ir muļķības, tie ir tikai vārdi, vārdi un vēlreiz vārdi. Kādreiz lasīju interviju ar Imanta Kalniņa sievu, aizmirsu kā viņu sauc. Skaista sieviete, bet kad lasīju kā viņa tikai visu Imkam -es sev formulēju domu - Svētā Debess, lūdzu nesodi mani ar tādu aprobežotību kā šai sievietei. Ne tāda veida mīlu, ne tāda veida attiecības es gribu. Bet - katrs ir tāds kā ir. Nu nevar pārtiasīt to. Šorīt atkal brauca tās valdības mašīnas un signalizē tā,ka skan visa Rīga. Un tad es bieži nospriežu,ka gribētu kaut kādā veidā tos varas cilvēkus iztramdīt, viņu godaprātu un sirdsapziņu atmodināt. Bet tad secinu,ka tam man asprātības par maz. Jo teroraktos vienmēr aiziet bojā arī nevainīgi cilvēki, vai gandrīz vienmēr. Nu vispār - brīvība - jā, bet varbūt man pietrūkst pazemības. Nekad neesmu gribējusi būt Indijā. Bet varbūt to man vajag izdarīt - aizbraukt un pakalpot tur kādā Mātes Terēzes slimnīcā. Bet tad atkal domāju - nu ja tas riktīgi riebjās - kāpēc tā sevi lauzt. Nu bet kā atkal ir. Cilvēks domā, betDebesīs viss jau izlemts un tad nu tik un tā nākās dzīvot kā ir. Kā lai saprot cik ir paša nopelns, cik nejaušība. Bet tā lietas būtība ir - kāpēc tu dzīvo šajā pasaulē - kas ir tava sūtība, uzdevums. Tikai baudīt,baudīt un baudīt? Vai gluži otrādi -ciest un cies un ciest. Es esmu mēģinājusi,ja var teikt tā - kaut ko saprast no budisma, bet tie vārdi,ka viss ir ciešanas mani atbaida. Vai kā man bijušais mēģināja palīdzēt saprast un tuvināties hinduismam. Bet es kā sturgalvīgs aunēns - nē un nē.

Skaisle, priecājies un izbaudi dzīvi tikai sev - bez Baha, Mocarta bet vnk normālu puisi pie sāniem,kurš paņems Tevi aiz rokas (kā dziesmā) ....Un būs Tev "Mēnesnīcas sonāte"....reāla.... Ja nu tas neder, tad gaidi mazbērnus.Un tici man, tie būs Tavs nemirstīgais turpinājums bez visa Kosmosa....

Noteikti līdzi gribēšu Baha mūziku, pilnīgi visu,bez izņēmuma. Interesantais,ka atradu visādas vācu TV filmiņas par Bahu, bet man neviena īsti nepatika,jo nevienā tur Bahs neatbilda manam vīrieša skaistumam,tam cik izcilu viņu esmu iedomājusies. Nezinu gan,joaklemene vai var tā teikt, kā Tu saki. Nezinu,man jāpadomā.

"Kas ar mani notiks tālāk, jo būt mātei - tā bija tā dzīves ass un dzinulis. Bet ko nu!?" Zinu, ka izklausīsies stulbi, bet - tagad Tev būs laiks BŪT SEV. No sirds novēlu Tev to atrast, saprast un piepildīt!

Patiesībā manis pēc visi tie kaķi var skriet pa gaisu. Es ceru,ka pie maniem sāniem vienmēr atradīsies vieta vispirms cilvēkam. Un tikai tad ja man tam būs laiks un telpa - arī kaķiem, suņiem un zirgiem. Lūk, man kas uz sirds ir. Mans audžubērns šogad jūnijā aiziet savā dzīvē. Un pēc būtības ir beigušās manas galvenās šīs dzīves misijas - būt mātei. Un tagad man nāk virsū visādas domas. Kas ar mani notiks tālāk, jo būt mātei - tā bija tā dzīves ass un dzinulis. Bet ko nu!? Un tad nāk domas virsū arī par nāvi. Un tā sajūta,ka jāpaspēj vēl izbaudīt tas skaistais,kas šeit ir un kam nav bijis tā īsti laika. Tāpēc man kā narkomānam gribās renesanses marīnzilo un Mocarta rekviēmu un Bēthovena Mēnesssonāti un Abbu un ... nē nevaru visu uzskaitīt. Un tad es domāju,ka es ceru,ka es ceru,ka tur tai saulē jau būs mans tētis un mani vecvecāki un ka viņi mani pieņems uzklājot tādu kā mīlestības mēteli,kas man neļaus tur nosalt. Un viņi man teiks - aizmirsti par saviem grēkiem, tie visi tev ir piedoti,jo mēs tevi mīlam. Un tad es nevaru izdomāt - tai kosmosā rādās viss ļoti skaisti, bet vai tur būs zaļa zāle un zils ūdens? Man tik ļoti patīk peldēt. Un vēl es domāju. man uzrakstīja viena kundze. Viņa pastāstīja,ka viņas mazdēls atgriezies no starpgalaktiku ceļojuma - 2 nedēļu komas. To komu es spēju saprast,bet to starpgalaktiku ceļojumu nē. Un ja mēs esam tik dažādi šeit uz Zemes - vai mūžībā mēs būsim vienādi, vai tur arī veiklākie, bezkaunīgākie, nekaunīgākie darīs pāri vājākajiem? Vispār - ir tik mežonīgi daudz jautājumu, bet Bankovskis te par kaķiem un zaķiem. Biju Sāras Lukasas darbu izstādē un neko vairāk par ārēju dekoratīvismu - zelta sūdi un visi tie locekļi un tā - nekādu nopietnu domu nespēju izdomāt. Un varbūt,ka nevajag. Nezinu. Ja kāds par tādām lietām spriestu - man būtu ļoti interesanti to visu lasīt.

Senais, līdzjūtība, ka Tavs kaķis jau citā dimensija un vairs nebauda TV un "cheese time" pie kamīna. Skaisle, neapcel mūs,pensionārus - kaķmīļus!Vai tad nezini, ka tieši šis sentiments palīdz saglabāt daudzmaz veselīgu un arī ....seksīgu skatu uz dzīvi. Tev šodien - kaķisku izveicību un grāciju !

Kas slikts pensionāriem, sevišķi ja tie ir izdienas pensijā un visai sprauni, bet par kaķiem man patīk dzejolītis My Cat is the cat of all cats For she is like a beautiful Painting She sleeps and awakes in the early morning To demand her requests for the day. My Cat is the cat of all cats She is royal and dignified. Poets and Writers have long been inspired She is admired by all who encounter her My Cat is the cat of all cats And shall remain so, until the end of her nine lives. P.S. Manējais jau citā dimensijā.

puiši, jūs tik nesākat raudāt par tiem savām minkām. Visīstākais pensionāru tusiņš. Ir jau labi papļāpāt par neko. Ko es domāju,jau vienreiz rakstīju - ka ļoti ļoti pietrūkst humora stūrītis. Ikrīta anekdote,vai anekdotisks gadījums no dzīves. Vispār - pietrūkst tādu dzīvi aplieicnošu seksīgu enerģisku domu. Es tik ļoti ļoti gribu izrauties no rutīnas, bet kad tas brīdis tuvojās - mani arvien stiprāk sāk mākt bailes, nedrošība, šaubas . Lai paliek kā ir,vai tad ir tik slikti utt. Tad es esmu domājusi par dzīvi kā tādu - vai obligāti ir jācenšās apceļot visas 200 valstis, redzēt visas mīļās gleznas, satikt visus nesatiktos cilvēkus. Vai ir obligāti nopirkt iekārotas lietas un uzgrūst tām sapņu un ilgu piepildījumu? Kā būs tā dzīvosim, tas nu ir viennozīmīgi skaidrs. Tā kā seksīgu un enerģisku dieniņu:))