Simt izcilu un ievērojamu rakstnieku, domātāju un literatūras profesionāļu no visas pasaules ieradās Briselē, koferos iesaiņojuši savus labākos tekstus un idejas, ko gatavojās celt priekšā tikpat multikulturālai, daudzvalodīgai un daudzskaitlīgai publikai. Klausītāji drūzmējās garās rindās pie pasākumu norises vietām, lai varētu iegādāties biļetes un pavadīt stundu vai dažkārt pat trīs stundas, mierīgi sēžot un klausoties stāstus vai diskusijas, piemēram, arābu, afrikāņu, erotiskās, grafiskās literatūras vai kādā citā no piedāvātajiem ap septiņdesmit pasākumiem.
Viens no centrālajiem festivāla pasākumiem Long night of short stories jeb Īso stāstu garā nakts pulcēja pilnu amfiteātri klausītāju un lasītāju (jo, klausoties stāstus svešvalodā, tulkojumiem varēja sekot uz ekrāna virs skatuves), kas pacietīgi un klusi noklausījās visu astoņu autoru stāstus – flāmu, angļu, spāņu u. c. valodās. Milzīgā skatuve tumša, izgaismots tikai iespaidīgs piramidāls grāmatu krāvums, kas, izrādās, maskē pulti, pie kuras autori lasa savus tekstus. Radās sajūta, ka lielākā daļa apmeklētāju uztver gan šīs valodas, gan kultūras, kas piesūcinājušas tekstus, – kad bija jāsmejas, zāle dārdēja smieklos, kad jāraud – mēms, stindzinošs bezelpas klusums bija paralizējis telpu un tās atmosfēru. Un vai tas maz ir iespējams?! Sajūta kā esperanto vārdnīcā – mākslas valoda tiešām ir universāla. Tikai un vienīgi caur kultūru un mākslu es varu saprast šo autoru, kas stāv priekšā, šo tekstu, šo pasauli, savu blakussēdētāju, kas uztver tos pašus atslēgvārdus… Tieši neviennozīmīgā, daudzbalsīgā māksla, kas it kā pakļaujas interpretāciju daudzskaitliskumam, ir tik vienkārši uztverama – katrs tur var atrast kaut ko sev, kaut ko, pie kā pieķerties (kā pie pēdējā salmiņa?), un nejusties izolēts.
Arī publiskajā diskusijā Beļģijas rakstnieka Kūna Pētersa (Koen Peeters), kurš pērn viesojās Rīgā un ir uzrakstījis stāstu par Krišjāni Baronu un dainu fenomenu, teiktais atgādināja par latviešu vienotību dainu un dziedāšanas kultūrā. Un tas ir viens iemesls vēlēties būt latvietim. Vērtība, pie kuras mēs varam pieķerties un nesatricināmi turēties. Varbūt mēs tomēr esam izredzēta tauta?
Valoda sen jau ir kļuvusi tik sarežģīti lietojams instruments, ko ekspluatē visi iespējamie ideologi un tehnologi, turpretī mākslas darbs ar savu kritisko ingredientu atlasi un to unikālo kombināciju iepūš tajā svaigu elpu – jaunu dzīvību, un varbūt tas ir vienīgais tīrais, kas šajā pasaulē vēl ir, – tikko radīts unikāls mākslas darbs. Un vai tad arī cilvēks nav mākslas darbs?!