Pieaugšanas infantilisms

Bet, gājusi skatīties uz dekonstruētām struktūrām (tās ir patiesi sarežģītas – entuziastiem ar pacietību un baudu risināmas), atdūros pie asprātīgi risinātas tēmas par pieaugšanu.Spriežot pēc interneta resursiem (tiem pašiem, kas yahoo sākuma lapā sniedz populārus ieteikumus, kā saglabāt mūžīgo jaunību, griezt matus, lai vīrs mīlētu, un priekšlaicīgi pensionēties trīsdesmit gadu vecumā), amerikāņi sākuši satraukties par divdesmit un trīsdesmitgadnieku infantilismu. Un ar to pētījuma x autori pat nebija domājuši acīmredzamos "gadījumus" - cilvēkus, kas desmitgadēm meklē sevi saulainās pludmalēs vai mētājas no vienas specialitātes otrā, lai pusmūžā pēkšņi attaptos, neko neatraduši, bez interesēm un līdzekļiem. Tukšus ziedus. Ar to bija domāti t.s. jaunie profesionāļi – izglītoti, pelnoši, aktīvi, atbildīgi, it kā visiem kritērijiem atbilstoši sabiedrības locekļi. Mana paaudze. Mani draugi. Es.Varētu smīkņāt, ja klusībā nebūtu aizdomu, ka rakstiņā ir sava daļa taisnības. Ne nu gluži tik vienkārši, tomēr... Pieaugšana nav ar pulksteņa precizitāti vai valsts lēmumu piešķirt personu apliecinošus dokumentus regulējams stāvoklis. Tas ir sāpīgs, neprognozējams un pakāpenisks process. Subjektīvi man liekas, ka atslēga ir trauslā balansā starp reālistisku apkārtējās vides novērtēšanu un apziņu, ka jebkurā gadījumā spēj(jāspēj) pašam atbildēt par sevi un saviem pienākumiem, un tam tiešām ir maz saistības ar ārējiem rādītājiem. Definīcijas ir atšķirīgas. Un vismaz viena no tām pasludina par infantilu paaudzi, kura, pamatīgi atspērusies darba dzīvē, vēl nav atražojusi sevi sabiedriskajā labumā. Un arī neizrāda vēlmi atražot.Līdzīgu domu intervijā žurnālam Ir pirms dažām nedēļām izteica režisors Oļģerts Kroders, protams, elegantākā vārdu ietērpā. Ka viņu pārsteidz – jauni cilvēki šodien attīstās tikai virzienā uz iekšu. Par egoismu to nosaucu es lasītā raksta kontekstā, piekritīsiet – izklausās jau arī savtīgi un drusku tā kā aizvainojoši. It kā taisnība, ka, lai sabiedrība normāli eksistētu, tās locekļiem jādomā arī par attīstību plašākā kontekstā. Bet patiesībā šī O. Krodera doma mani pārsteidza. Par kultūras krīzi un vecumu viņš runājis daudzkārt. Bet es neesmu lasījusi, ka kāds publiskā telpā iepriekš tieši tā būtu formulējis manas paaudzes dzīves likumsakarības. Tas ir jutīgi, precīzi teikts. Un man ir jādomā, kāpēc tā notiek.Nedomāju, ka jaunie, kas šobrīd atrodas dažus gadus abpus trīsdesmit slieksnim, ir būtiski atšķirīgi no paaudzēm, kas ir bijušas vai tikai nāks, tai skaitā – piepeši izrādītos zvērināti egoisti. Patiesībā cilvēki, ko es pazīstu, ir gudri, veiksmīgi, ar atbildības sajūtu, dzīves pieredzi un paspējuši zaudēt krietnu kaudzi ilūziju. Varbūt tieši tādēļ... Piemērus, protams, iespējams atrast kā vienam, tā otram pieņēmumam – pieredžu ir tik daudz, bet vismaz daļai jaunu cilvēku attiecības ar šodienas pasauli Latvijā līdzinās tādai kā vienpusējai, nelaimīgai mīlestībai. Kaut kur pa ceļam ir nomirusi naivā ticība laimīgām beigām. Jo nav nekādu likumsakarību, kas liktu sajust, ka tavs darbs, enerģija, talants, azarts, pašaizliedzība kādam reiz būs vajadzīga un nākotnē spēs nest augļus. Daudz maz prognozējams ir tikai ceļš, kas ved sevī iekšā. Patiesībā es piekrītu O. Kroderam – skatoties, piemēram, ko un kā iestudē jaunākās paaudzes režisori Latvijas teātrī, reizēm gluži vai uzprasās jautājums par vērienu: kāpēc nav izrāžu, kas paskatītos uz pasauli plašāk par personisku pārdzīvojumu? Bet tad es iedomāju kontekstu. Tā ir savdabīga vientulība, kas rodas sabiedrībā un pakāpeniski padziļinās, ieejot sevī. Varbūt tā ir vientulība līdzīgi domājošu cilvēku grupā, tomēr vientulība. Tāpēc neskriešana ar pieri sienā, nemitīgi apliecinot interesi par kādu, kas par tevi neinteresējas, pasakiet man - tā ir infantilisma vai tomēr pieaugšanas zīme?