Es gāju pa spoži spīdīgu, milzīgu cauruli ar kukurūzas nūjiņu paku rokās, ko bijām atvedušas māsai. Viņa parādīja mums karoga vietu, viņai ap kaklu bija sarkanais kaklauts, tas pats, ko viņa darbdienu rītos pati gludināja mūsu šaurās istabas vidū.
Pusaudža vecumā piedalījos dažās sporta nometnēs. Katru rītu mums bija jālien stindzinošajā ezera ūdenī, vēlāk pa dienu jāskrien 10 km distance. Brīvajā laikā ar riteni braucām uz lauku pasta nodaļu, lai nopirktu tīņu žurnālus, čipsus un tamponus, ja kādai no mums tovasar palaimējās tikt pie pirmajām menstruācijām. Vakaros spēlējām viktorīnas: neatceros, kāds bija jautājums, bet es zināju pareizo atbildi – Indriķa Livonijas hronika. Emocionālo spriedzi noturēja pašveidotie mīlas seriāli – kurš kuram patīk un jautājumi par pretsimpātijām.
Tieši nometne papildināja manu dzīvi ar pieredzi, kurai var pielikt tēmturi #MeToo. Es jau toreiz to atklāju mūsu trenerei, pie kuras istabiņas durvīm, labāko draudzeņu pamudināta, klauvēju tik bailīgi un negribīgi, it kā man būtu, par ko kaunēties. Kad sadūšojos atklāt, ka tā vīrieša uzmanība un pieskārieni bija aizdomīgi, viņa teica – pati droši vien biji vainīga. Mūsu saruna beidzās. Atlikušās nometnes dienas es izvairījos kaut kur iet viena.
Ar laiku nomainīju treneri un turpināju braukt uz vasaras nometnēm. Mēs bijām vairāk pieauguši, un mums bija citas intereses – ar auto braucām uz ezeru peldēties, zem matrača slēpām kāpnes, pa kurām vakarā, trenera nemanīti, varējām izkāpt pa logu, lai... Jā, kāpēc gan? Droši vien mūs sajūsmināja pats izlavīšanās azarts. Vienā tādā reizē mūs pieķēra, visus sadzina iekšā, tikai es paliku ārpusē un skatījos pa izgaismotās basketbola zāles logu, kā visi nolikti ierindā noklausīties morāli. Arvien satumstošajā krēslā es neziņā klīdu ap slēgto nometnes būri. Nākamajā dienā riteņbraukšanas krosā nožāvos uz grants ceļa un satraumēju kāju tā, ka pēc gadiem desmit ķirurgs teica – vēl viens kritiens, un ar šo kāju varat nekad vairs nestaigāt. Tomēr es staigāju. Ilgu laiku man bija kauns no milzīgās rētas un es nenēsāju svārkus.
Mēs pieaugām, nometnes pazuda no mūsu vasaru sarakstiem. Es pat par tām aizmirsu. Kad braucu uz retrītiem, nekad neiedomājos par to, ka arī tie ir sava veida nometne. Kurš pieaugušais gan gribētu braukt uz nometni? Bet uz retrītu gan. Pieaugušo pasaulē vārdiem ir liela nozīme. Tieši vārdu dēļ pēdējos gados esmu atsākusi braukt uz nometnēm, taču citā – trenera – statusā. Tomēr, tā kā tās ir radošās nometnes, diez vai esmu "trenere". Radošajā nometnē pieaugušajiem, kur šovasar vadīju nodarbības rakstniecībā, dzirdēju, kā otrai grupai uzdots pētīt un rakstīt par kauna tēmu. Nopriecājos, jo man, protams, arī ir kauns. Varbūt pat mans kauns ir pārāk liels, lai to izpētītu vienā nometnē.
Man ir kauns par to, ko izdarīju. Man ir kauns par to, ko neizdarīju līdz galam. Man ir kauns, ka mani kolēģi redzēja mani sadzīviskos apstākļos. Man ir kauns, ka mani kolēģi redzēja mani peldkostīmā. Taču visvairāk man ir kauns, ka pašā pirmajā nometnē, kad bijām vēl bērni, kad mūsu sabiedrība neko vēl nebija dzirdējusi par dzīvnieku tiesībām, mēs istabiņā turējām katrs savu mājdzīvnieku – viens vardi gareniski pārgrieztā plastmasas pudelē, kas izklāta ar sūnām, otrs – alumīnija bļodiņā ezerā saķertās dēles. Mana draudzene A. pamanījās noķert mušu, ievietot Tic Tac kārbiņā, barot to ar drupačām un pat sagaidīt, kad muša izdēja oliņas. Daudzi ar šiem mājdzīvniekiem arī aizbrauca mājās.
Saprotams, es šos kaunus paturēju pie sevis, lai neviens arī turpmāk neko par tiem nezinātu. Varbūt pats fakts, ka joka pēc mēģināju tiem izsekot, palīdzēja tos mazināt. Nometne vispār laikam ir domāta, lai kaut kādā veidā pilnveidotos, un atbrīvošanās no nevajadzīgā ir daļa no tā. Man patīk domāt, ka jebkāda pieredze mūs bagātina un slīpē mūsu būtību, lai gan dažas no tām varētu izpalikt. Tomēr jau pāris gadu esmu arī mamma, kas pavada savu bērnu uz nometnēm – vislabākais tajās esot vakari, kad viņi sēž ap ugunskuru un stāsta par saviem dienas iespaidiem. Arī mēs šīs vasaras radošajā nometnē vienu vakaru sēdējām ap ugunskuru un pa vienam izteicām savas sajūtas. Man ir kauns, ka es biju pārāk atklāta. Man ir arī kauns, ka iepriekšējos gadu desmitus neesmu bijusi pietiekami atklāta pret sevi. Beigās izrādās, ka nometne, kurā "trenē" citus, nemanāmi ir pārveidojusi tevi pašu.