Iespējams, esat pamanījuši intensīvo klasisko un Eiropas filmu klātbūtni kinoteātros. Protams, nav pamata vispārināt, jo runāju par dažiem Rīgas kinoteātriem, kas pašaizliedzīgi kopj autorkino nišu. Cerīgas norises ir arī Talsos, Cēsīs – sakiet, kur vēl? Kas tik viss mūs negaida aprīlī – gan dāņu ģēnija Larsa fon Trīra darbu pilna retrospekcija ar dažādu lektoru ievadvārdiem, gan Latvijas senākā kinoteātra simtgadei veltītā cikla Gadsimta refleksijas turpinājums (tas viss – Splendid Palace). Šajā programmā jau izrādīta Mikelandželo Antonioni Nakts ar Viestura Kairiša ievadvārdiem, maijā tiks demonstrēta Ulda Brauna dokumentālā filma Ardievu, divdesmitais gadsimt!, kuras seansā savu aizgājušā gadsimta skaidrojumu sniegs Vaira Vīķe-Freiberga.
Ir vērts piefiksēt, ka atkal populārs ir kļuvis šis formāts – īslekcijas un ievadvārdi, ko pirms filmas piedāvā jomas zinātāji. Visaptverošajā tendencē – filmām "piekabināt vārdus" – iekļaujas arī daudzzāļu kinoteātri (Forum Cinemas), kuru repertuārā parādās klasiskas filmas ar īslekcijām pirms seansa. Aprīļa vidū gaidāms "duelis" starp diviem XX un XXI gadsimta mijas klasiķiem. Jau piesauktajam Larsam fon Trīram un viņa filmām izaicinājumu metīs Deivids Linčs ar savu 2001. gada šedevru Malholandas ceļš (tas būs skatāms uz Forum Cinemas ekrāna). Viens režisors pārstāv Eiropu, otrs – Ameriku, tomēr viņiem ir kas kopīgs – radikālisms jēgā un stilā. Te rodas divi jautājumi – vai tā visa nav par daudz, jo, kā jau mums nereti gadās, viss visur vienlaikus: ja festivāli, tad uzreiz vairāki un vēlams vienā mēnesī u. tml. Viss visur vienlaikus ir modē (tā sauc šogad visdāsnāk oskaroto amerikāņu filmu). Nekurnēsim, skatīsimies izcilas filmas, būtībā – jaunāko laiku klasiku, uz lielā ekrāna, izbaudot visas vizuālās un skaniskās faktūras un tekstūras, ko spēj nodrošināt kvalitatīva filmas projekcija labā kinozālē.
Atceros sarunu ar sabiedriskā medija pārstāvi un viņas pausto uzskatu, ka "filmai ir jārunā pašai par sevi", "filmas nevajag skaidrot un paskaidrot". Joprojām tam nepiekrītu, jo ļoti daudzas filmas, kas top Eiropā, piedāvā sarežģītu kinovalodu, tematiku un formu. Šādas filmas var un vajag paskaidrot, par tām ir svarīgi diskutēt. Tās var būt gan formā sarežģītas spēlfilmas, gan dokumentāli darbi. Piemēram, būtu nepieciešama diskusija par pēdējā laika nozīmīgāko Latvijas dokumentālā kino notikumu – režisora Staņislava Tokalova filmu Viss būs labi. Tajā autors "no mušas uz sienas" skatpunkta ielūkojas Rīgas krievvalodīgo ģimenes realitātē. Par filmu vajag diskutēt, un to vajag redzēt – gan kā mūsdienu Latvijas sabiedrības situācijas indikatoru, gan mērķtiecīgas kinovalodas izmantojumu. Filmām der piekārt "mēli" vai vairākas. Ak jā, un veicināt medijpratību.