Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Pierast pie sarunas

Ne vienmēr sarunai vajadzīgi divi cilvēki. Tā var būt saruna ar sevi pašu, saruna ar pasauli. Jebkurā sarunā būtiskākā ir klātbūtne

Josifs Brodskis (1940– 1996) savā eseju krājumā Par bēdām un saprātu raksta: "Pasaulei, kurā tu grasies apmesties uz dzīvi, nav laba reputācija. Ģeogrāfiski tā izskatās labāk nekā vēsturiski. Vizuāli tā joprojām ir pievilcīgāka nekā sociāli. Drīz tu pats uzzināsi, ka tā nav patīkama vieta. Tomēr tā ir vienīgā pasaule, kura mums dota. Ja arī eksistē vēl kāda pasaule, nav garantijas, ka tā ir labāka nekā mums pieejamā. Pasaule, kurā grasies apmesties uz dzīvi, – tie ir džungļi, tuksnesis un slidens purvs. Kā savā dzejolī sacījis dzejnieks Roberts Frosts: "Lai izkļūtu ārā, ir jādodas iekšā", vai, kā viņš sacījis kādā citā dzejolī: "Būt draudzīgam nozīmē būt piedodošam."" Brodskis mūs visus ir brīdinājis.

Nesen tviterī uzdūros ierakstam: "Sēž kafejnīcā cilvēks. Ne viņam laptops, ne planšete, ne telefons. Vienkārši sēž un dzer kafiju. Un skatās apkārt. Biedējoši." Sākumā arī es smējos. Jautra ainava. Tad es to pārlasīju vēlreiz. Un vēlreiz. Līdz mani patiešām pārņēma biedējoša vientulības sajūta. Kamēr mēs gluži automātiski reaģējam uz ienākošo ziņojumu skaņām telefonos, tikmēr paši sev atņemam kādu būtisku un pašu svarīgāko esamības sastāvdaļu – dzīvu sarunu.

Sarunai ir daudz formu. Ne vienmēr sarunai vajadzīgi divi cilvēki. Tā var būt saruna ar sevi pašu, saruna ar pasauli. Jebkurā sarunā būtiskākā ir klātbūtne. Nesen, viesojoties Kopenhāgenā, ieklīdu baznīcā. Pirmais pārsteigums bija grandiozās ērģeles, kuras laikam visu dienu bez pārtraukuma spēlēja ērģelnieks. Kamēr apmulsusi mēģināju noteikt komponistu un skaņdarbu, ainavu baznīcā izmaitāja ducis japāņu tūristu ar rokās paceltiem viedtālruņiem. Tikko ienākuši baznīcā, viņi būtībā vairs nebija klātesoši. Arī es padevos vājībai un sabildēju vareno eņģeļu skulptūras, Dānijas karaļa kroni un pliku eņģeļbērnu figūras. Tomēr centos to izdarīt ātri. Pēc tam apmetos uz soliņa un ļāvos gaismai, kura pārplūdināja baznīcu. Gribēju iegaumēt ne vien skaņdarbu – varbūt tas bija Mesiāns –, bet arī baznīcas smaržu. Paturēt atmiņā to, ko nevar apskatīt ar acīm. Acis – tās mūsos ir visneapgaismotākās vietas. Redzei nav atmiņas.

Es zinu, ka mums ir vēl kāda pasaule, kurai nevar piekļūt ar skatienu. Pasaule, kurā var iekļūt, ja atbruņojamies no steigas un trokšņiem. Brodskis, lai arī atstājis mums bēdīgas domas, zināja ceļu uz īstu sarunu. Uz to pasauli, kurā ir tikai zinošs klusums. Kā mīloša cilvēka pieskāriens. Varbūt rīts kafejnīcā bez telefona ar biedējošo klātbūtnes skatienu ir daudzkārt vērtīgāks nekā vientuļš pirksts, kurš slīd pa vēso, morga apgaismojumam līdzīgo ekrāna virsmu.

15. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis un Mihails Barišņikovs aicinās uz kādu īpašu un spirituālu sarunu. Tas, ka Josifs Brodskis bija valodas šamanis, zināms vien tiem, kuri pa īstam ar viņu satikušies dzejā. Dzeja ir saruna ar mūžību. Tomēr vislabāk man patīk krievu rakstnieka Jevgeņija Griškoveca doma: "Pasaule ir niecīgs olis, uz kura mēs griežamies tumsā." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja