Bet tomēr ir patīkami zināt, ka ir valstis, kurās bērni ir pasargāti no asteru un gladiolu traumas. Tas nebūt nenozīmē, ka viņi būtu laimīgāki vai veiksmīgāki, bet atšķirības novērot ir lietderīgi. Piemēram, ASV skolas sākas dažādos datumos, katrai skolai ir savas tradīcijas, kā sākt mācību gadu, un lielākoties šajās tradīcijās neietilpst baltās pusgarās zeķes un ziedu dāvināšana skolotājiem. Kā skaidroja Ņujorkā dzīvojoša latviete, otrklasnieka mamma, katru gadu klasei ir cits skolotājs, līdz ar to – kāda jēga dāvināt ziedus nepazīstamam skolotājam? Ja arī ziedi uz skolu tiek nesti, tad to dara vecāki skolas gada beigās, lai pateiktos par to, ka bērnam bijis labs mācību gads. Asteru un gladiolu dāvināšanu skolotājiem pirmajā septembrī , un pašu pirmā septembra kā Zinību dienas atzīmēšanu var interpretēt kā vienu no padomju sistēmas ieviestām tradīcijām, tāpat kā obligātās un identiskās skolas formas no zilā, riebīgā auduma. Viens no argumentiem bija cieņas izrādīšana skolotājiem. Pret šādu argumentu nav nekas iebilstams – protams, ka skolotāji ir jāciena! Bet cieņa pēc būtības nav identiska ar kādas vispārpieņemtas, formālas darbības atkārtošanu. Ziedu dāvināšana pirms skolas gada sākuma padomju skolās atgādina tādu kā kukuļa došanu, kas bija vispārēja prakse jebkurās attiecībās ar iestādēm un amatpersonām korumpētās blata sistēmas ietvaros, pie kuras jāpierod jau no agras bērnības. Turklāt Ņujorkas otrklasnieka mamma norādīja uz vēl vienu niansi – ja, piemēram, daudziem astoņdesmito gadu Latvijā dzīvojošiem bērniem pirmais septembris bija "laimīgās vasaras" beigas (un droši vien daudziem mūsdienu Latvijas bērniem ir līdzīgi), tad mūsdienu Ņujorkas bērniem tas nebūt tā nav. Skolnieka vasara kā bezrūpīgas brīvdienas, kurās labākajā gadījumā tiek izmocītas pāris grāmatas no obligātās literatūras, atstrādātas dažas dienas skolas "izmēģinājumu lauciņā" vai tamlīdzīgi, bija tipisks padomju ikdienas elements. Atgriešanās skolas solā nozīmēja atgriešanos pie ikdienas režīma un zināmas piepūles, ar ko varbūt arī skaidrojamas neapzinātās negatīvās asociācijas, ieraugot asteres. Salīdzinājumam mūsdienu Ņujorkas pamatskolnieku vasara lielākoties netiek pavadīta bezdarbībā laukos vai pagalmā.
Daudzi vecāki izvēlas dažādas vasaras mācību programmas, kuras daudz neatšķiras no parastās skolas, lai bērns labāk sagatavotos pirmajiem nopietnajiem un izšķirošajiem eksāmeniem, kuri jākārto jau trešajā klasē un no kuru rezultātiem būs atkarīga turpmāko skolu izvēle.
Vai tas ir vislabākais risinājums? Katra skolnieka vecākiem ir sava taisnība, bet man šķiet, ka šādā attieksmē pret mācībām ir savs racionāls grauds. Bērnībā mācīties ir visvieglāk, un agri apgūta pašdiscplīna un atbildības izjūta noteikti noderēs turpmākajā dzīvē. Attieksme pret skolu un skolotājiem kopumā ASV ir lietišķāka – sākot no pamatskolas, mācības tiek uztvertas kā instruments turpmākai attīstībai, personības veidošanai un karjeras būvēšanai, kas šķiet tikai loģiski. Tas nenozīmē, ka amerikāņu bērni neciena savus skolotājus. Bet viņi ir brīvi no mācību procesa pārspīlētas mistifikācijas un ritualizācijas, kas visticamāk ir pozitīvi.