Igaunijas medijā kultuur.err.ee šajās dienās var lasīt lepnuma pilnu publikāciju par īpašu notikumu – prestižajā Pompidū centrā Parīzē tiek izrādīta igauņu dokumentālā filma Autobuss. Skaista ziņa, kas perfekti ilustrē mūsu ziemeļu kaimiņu dinamismu un prasmi radīt pozitīvu vēsti, pat ja Igaunijai ar notikumu Pompidū centrā ir vismaz divdesmit reižu attālāks sakars nekā Latvijai. 3. maijā Pompidū centrā tiks atklāta latviešu režisores Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospekcija. Līdz 17. maijam Pompidū centra kinozālē tiks izrādītas divdesmit dokumentālās filmas, kurās spilgti spoguļojas Lailas Pakalniņas unikālais rokraksts.
Filma Autobuss reiz tapusi kā Latvijas un Igaunijas kopražojums, bet tas ir tikai viens no darbiem apjomīgajā retrospekcijā. Varam teikt, ka arī igauņi ir novērtējuši šī fakta unikalitāti. Ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā nav daudz režisoru, kuru filmas būtu izpelnījušās šāda līmeņa Eiropas kultūras institūciju interesi. Retrospekcijas Pompidū centrā rīko klasiķiem – gan vizuālās, gan arī audiovizuālās mākslas meistariem. Lailas Pakalniņas retrospekcija šajā centrā ir nebijis fakts Latvijas kultūras vēsturē.
Šādas retrospekcijas iecere Pompidū centra kuratoriem radās neatkarīgi – bez īpašām institucionālām iniciatīvām no Latvijas puses. Negribu mazināt Latvijas kultūras eksporta veicināšanas nozīmi, tomēr fakts, ka filmu izrādīšanas iniciators ir nozīmīga Rietumeiropas kultūras institūcija, latviešu režisores filmu skati padara īpašu.
Parīzē varēs redzēt 90. gados tapušās dokumentālās īsfilmas Prāmis, Pasts un Veļa, kas savulaik pārsteidza Kannu kinofestivāla veidotājus. Tās bija pirmās Latvijas filmas Kannu festivāla programmā. Retrospekcijā ir iekļauts rotaļīgais darbs Papa Gena, kas savulaik veidoja daļu no Latvijas ekspozīcijas Venēcijas mākslas biennālē un izvirzīja ļoti augstus kinovalodas kritērijus laikmetīgās mākslas audiovizuālajām izpausmēm. Būs skatāma filma Teodors – stāsts par vīru, kurš ik dienu mēroja septiņus kilometrus no savām mājām līdz Liepājas tuvumā esošās Ziemupes autobusa pieturai. Tur viņš sēdēja un dzēra alu. Pietura bija viņa pasaules centrs. Teodors ir aizgājis, bet Ziemupes autobusa pietura 13 gadu pēc filmas tapšanas joprojām ir tāda pati, kāda tā bija Teodora laikā.
Parīzē rādīs gan izcilo Leiputriju – poētisku filmu par izgāztuvi, kas kļuvusi par īpašu universu –, gan nesenākas režisores filmas. Programmas veidotāji akcentē Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu unikālo vizuālo stilu, izvairīšanos no runātā vārda, precīzo vērojumu un traģikomiskās intonācijas, kurās viņi ir saskatījuši līdzību ar ģeniālā franču komiķa Žaka Tatī filmu pasauli.
Kino jēga ir režisora unikālais redzējums, viņa īpatnējā rokraksta apliecinājums – tā autorkino definēja šī jēdziena radītāji franču kinoteorētiķi XX gadsimta 50. gados. Laila Pakalniņa ir konsekventa režisore, autorkino pārstāve šī jēdziena klasiskajā izpratnē. Pasaule ir mainījusies, taču uzticība autorkino būtībai joprojām ir Eiropas kinokultūras pamatbalsts. To apliecina arī šī retrospekcija Pompidū centrā. Ir vērts priecāties! Kopā ar igauņiem.
Enģeļa viesis