Kanāls TV3 turpina jundīt kordziedāšanas tradīciju, starptautiski adaptētam formātam piedēvējot īsto latviskuma un Dziesmu svētku gaidu esenci. Ticiet, arī citur cilvēki dzied kā neprātīgi! Dziesmas izskan sparīgi, bet pārējās šova Koru kari trešās sezonas sastāvdaļas atgādina gatavo produktu nodaļā pirktus salātus.
Spožums acīs
Koru kari noteikti uzrunās tradicionālās pasaules kārtības piekritējus. Skaista dziedāšana, labi sapucēti cilvēki patiesi var sagādāt jaukus brīžus un nomierināt pirms jaunās darba nedēļas. Kori ir centušies, un par tik intensīvu acu mirdzumu no skatītājiem patiesi varētu prasīt samaksu. Dabiskā veidā panākts labs noskaņojums, sevis apliecināšanas prieks un pozitīva atmosfēra bez dramaturģiskiem pavērsieniem piepilda visu Koru karu raidījuma laiku. Ja vien koncerts ritētu raitāk, jo garās sarunas pirms un pēc dziesmām, pārtrauktas ar reklāmas pauzēm, atšķaida pārdzīvojumu.
Mazliet mulsina nevis dziedāšana, bet runāšana korī, izsaucieni un kolektīvo reakciju skaņas. Tas atgādina tādu kā skautu nometnes skatuves variantu, kur pazūd indivīdi, bet visi skandē saukļus. Iespējams, tas demonstrē domu un emociju kopību. Cerams, negaidītā iekliegšanās nesabiedē bērnus pie televizora. Bet vispār labi uztrenēta korī saukšana krietni labāk noderētu kādā mītiņā par stratēģiski svarīgu jautājumu.
Žūrijas misija
Es gribētu piešķirt kādu drosmes un inovāciju balvu tam producentam, kurš izmetīs no populārākajiem šoviem žūrijas galdus un to vietā izdomās kaut ko citu. Te teiktais nav nekas personisks pret kādu no visnotaļ kompetentajiem žūrijas krēslos esošajiem profesionāļiem, tieši otrādi, var teikt, cīnos par viņu interesēm. Gribas, lai šova stresā pavadītais laiks būtu jēgpilnāks, lai žūrija patiesi spētu uzrunāt ne tikai koristus, bet arī skatītājus. Citādi grūti noskatīties, ka interesantiem cilvēkiem ir jāpilda garlaicīgi pienākumi. Es jau, tāpat kā žūrijas cilvēki, saucu un saucu pēc neparastuma.
Skaidrs, ka žūrijai jāparāda atzīmes gala reitinga vajadzībām un šī žesta laikā operatori ķers reakciju koristu sejās. Bet kas vēl jādara žūrijai? Diriģents Edgars Vītols pieklājīgi uzmundrina, dziedātāja Ieva Kerēvica izsaka šarmantus novēlējumus un izķidā katru dziesmu pa frāzēm vien, Uldis Marhilēvičs cenšas vienlaikus runāt arī ar skatītājiem. Dziesmu skanējuma profesionālā analīze lieti noderētu aizkulisēs, ja koristiem šova laikā būtu iespēja labot izpildījumu. Koristiem adresētie vērtīgie padomi maz ko dod skatītājiem, ja vien viņi nav kormeistari. Maz laika paliek sarunām par dziesmas jēgu, dziedāšanas enerģiju un to skaisto, kas skatītājiem noteikti jāpamana katrā korī.
Tehniskie virsvadītāji
Ak, gandrīz aizmirsu par vadītājiem, kas sevi iecēla visvadītāju krēslos. Tie ir Anna Rozīte un Latvijas šovu vadīšanas vecmeistars Lauris Reiniks. Arī šajā ziņā tradicionālisms uzvarējis daudzās šī vārda televīzijai adresētajās nozīmēs. Raidījumu vada jauna sieviete un vīrietis, jo tas radot līdzsvaru skatītāju masās, atzinuši TV speciālisti. Vadītāji kārtīgi pilda tehniskos darbus: piesaka korus, sponsorus, skaidro noteikumus, sauc pie darba žūriju un samocīti intervē dalībniekus. Jaukākās vietas ir brīži, kad Lauris Reiniks ārpus scenārija sāk runāties ar koru dalībniekiem. Tad izsprūk spilgtas domas, un skatītāji ierauga dziedātāju burvīgās personības. Atvainojiet, jautāšana par koru krāsām izskatījās pēc neziņas, ko runāt. Vienīgi Gunta Veita reakcija par "sudraba viļņiem" bija īsti romantiska: sudrabs labi vada elektrību, to izmanto metināšanā...
Tradicionālā vadīšana ir pārāk parasta. Karos nesākas skaidri sajūtams noskaņojums, par kura radīšanu abi šova vadītāji varētu uzņemties atbildību. Pietrūkst Reinika asprātības un kaut kā tāda, ko spētu pateikt tikai Anna Rozīte. Jācer, virsvadītāji ar roku vēzieniem vēl radīs sava projekta unikālās krāsas.