Šis izteikums izraisīja pamatīgu šūmēšanos, jo kā nekā bija taču bojāgājušie, postījumi, jā, un TV reportāžas no notikuma vietas. Kā vienu no kara "nenotikšanas" argumentiem Bodrijārs tieši minēja ziņu kanālos atkal un atkal atkārtotās reportāžas par cīņām, tādējādi radot pārliecību, ka notiek karš, lai gan faktiski, kā viņš apgalvoja, viena karojošā puse vienkārši ik dienas nometa aptuveni 10 000 bumbu, bet otra – savas varas saglabāšanas vārdā ziedoja savas armijas kareivjus.
Līdzīga funkcija ir jebkurai "nepārtrauktai" TV tiešraidei, regulāriem televīzijas "pieslēgumiem" kāda notikuma vietai un vakara stundās pārraidītiem pa dienu notikušā kopsavilkumiem jeb notikumu "dienasgrāmatām" – vienalga, vai tas būtu hokeja čempionāts vai Dziesmu svētki.
Kaut kur kaut kas it kā, iespējams, notiek, taču par galveno mērķi un vairākuma pieredzi kļūst ar dinamiskas montāžas paņēmieniem, diktoru intonācijām, ekspertu viedokļiem konstruēta notikuma čaula. Stāsta, ka arī Latvijas Televīzijas korespondentiem, veidojot tiešās reportāžas no Irākas, informāciju, ko kameras priekšā pavēstīt no notikuma vietas, esot bijis jāievāc pa mobilo tālruni no Rīgas – tumsā un tālumā zibsnījušajās sprādzienu ugunīs bijis pārāk maz noderīga satura.
Ar tiešraidēm un reportāžām televīzijā un internetā, sociālo tīklu piedāvātajām iespējām un vēl visādiem tehniskiem trikiem apaudzējot arī Dziesmu svētkus, ir drauds par līdzīgu nenotikumu pārvērst arī tos. Brīdī, kad kora vai deju priekšnesumā par galveno kļūst aprēķins, kā tas izskatīsies nofilmēts un iemūžināts, nevis klātienē izjusts un piedzīvots, varbūt ir vērts pakāpties soli atpakaļ un sev pavaicāt: "Kam un kāpēc tas viss?" Vai kori ir piedalījušies skatēs un koru karos un deju kolektīvi svīduši, apgūstot deju soļus, tikai tāpēc, lai tiktu iegūts maksimāli kvalitatīvs, profesionāli apstrādāts un droši vien arī pārdodams "saturs"? Starp citu, kopš 2008. gada ieviestais aizliegums Dziesmu un deju svētkos ienest "profesionālas" fotokameras arī apliecina, ka pasākuma rīkotāju domu gājiens slīd tieši šajā virzienā – svētkus pārvērst noslīpētā un ar autortiesībām aizslēgtā šķirstā. Un vienīgais, kā te vēl pietrūkst, būtu autortiesību līgumi ar ikvienu dejotāju un koristu, pieprasot atteikties no pretenzijām par savas balss un veidola izmantošanu Dziesmu svētku gājiena pārraidē un visur citur.
Pagaidām vēl viss beidzās labi. Pēdējā brīdī biļešu kasēs ne no šā, ne no tā parādījās biļetes uz lielo svētku noslēguma koncertu, uz pacilājošo vokāli simfoniskās mūzikas koncertu Arēnā Rīga biļetes varēja dabūt vēl dienu pirms pasākuma, svētku gājienu vērot un tādējādi tajā piedalīties varēja ikviens – vārdu sakot, iespēju notikumā būt klāt un to izjust tieši, nevis tikai pastarpināti netrūka, un par to man ir patiess prieks. Manuprāt, tieši tas ir jāpatur prātā, jau sākot domāt par nākamajiem svētkiem un vispirms jau – par biļešu iegādes iekārtojumu. Var jau būt, ka Londonas olimpisko spēļu pieredze, rīkojot biļešu izlozi, nav nebūt tā sliktākā iespēja. Popzvaigžņu iesaistīšana, dīdžeji kopā ar simfonisko orķestri, čakla rosība sociālajos tīklos – tas viss ir jauki, lai arī pārejoši, jo Dziesmu svētkus tas nekā neuzlabo. Varbūt vienīgi parāda to, kādi šeit un tagad to notikšanas laikā esam mēs paši.