Tu stāvi pļavas malā, aust saule. Tu neatceries, kad pēdējo reizi pamodies tik agri. Skatiens aust līdz ar sauli, rasas un miglas pilnajās pļavās sasaucas dzērves, aiz muguras un miglas vāliem atrodas Nameja filmēšanas laukums. Tu stāvi tā visa vidū un neatceries, kad pēdējo reizi esi jutusies tik kaila, dīvainas mūzikas pilna, trauslu zirnekļu tīklu, rasas un maigas gaismas apdullināta. Tu nodomā, ka varētu tā palikt mūžību, rītausmas trauslākajā brīdī, kas atgādina komponistu, kurš pieraksta skaņdarba pirmo noti. Toties vēl pirms dažām stundām pusnaktī tu klīdi viena pati pa kino pilsētiņu, kur kādā pagalmā tev piesitās melns kaķis un veda uz baznīcu.
Kad seko kaķim pilsētā, kurā neviena nav un kurā nedarbojas pulksteņi, pārņem dīvaina sajūta, pēc kuras esi ilgojusies. Vieta atgādina puzli, kurā kāds apzināti nav vēlējies savienot gadsimtus. Tu klīsti no gadsimta uz gadsimtu, pieskaries ar skatienu vecam kokam, tukšai baznīcai, akas vindai, koka sētām, prombūtnes lielpilsētai. Nonākot līdz baznīcai, melnais kaķis kaut kur pazūd, kokā iečabas naktsputni, uz mirkli tevi caurstrāvo izbīlis, tev gribas pagriezties un teikt, ka laiks doties gulēt, bet neviena nav, tikai tu pati. Atpakaļceļā uz Cinevillas viesnīcu tevi pārņem sajūta, ka esi te jau bijusi, un tad tev prātā ienāk Josifa Brodska dzejolis No tiem, kas mūs pametuši, varētu uzcelt veselu pilsētu. Ir pusnakts. Tu esi pamodusies dzejolī.
Līdzīgu pamošanos esmu piedzīvojusi pirms vairākiem gadiem Vāgnera pilsētiņā Baireitā. Biju tur ieradusies oktobrī, laikā, kad pilsētiņā kritušo lapu ir vairāk nekā cilvēku. Klusums tur ir tik biezs kā sūnu apņemtās skulptūras vecajos Baireitas parkos. Pilsētiņu izstaigāju saulrietā un rītausmā. Kāds labs draugs bija ieteicis obligāti uzkāpt ar sarkanvīnu Baireitas kalnā, no kura var pārskatīt visu Vāgnera pilsētu. Kalnā es neuzkāpu, toties iedzēru vācu alu kādā kafejnīcā pie tumšsarkanas baznīcas. Joprojām atceros, ka atstāju savas kurpes miskastē pie Ferenca Lista mājas, jo kurpes no ilgās staigāšanas bija saberzušas pēdas. Ar dzejoļiem mēdz būt līdzīgi. Dažreiz tie atgādina uzberztas tulznas.
Atgriežoties realitātē, lai pabūtu viens kādā pilsētiņā vai ciemā, var arī nekur tālu nebraukt. Ja pabraukā pa Latvijas ciemiem, rodas iespaids, ka Latvijas karti sācis pārrakstīt tukšums. Dzejoļi tādās vietās uzturas labprāt, bet ar katru tukšuma vēzienu Latvija zaudē, atgādinot puzli, kurā trūkst pārāk daudz fragmentu. Mani fascinē pamestas ēkas un baznīcas, vietas, kurām vairs nepieskaras cilvēku rokas, vietas, kurās ik pa laikam iemaldās fotogrāfi, lai iekadrētu sen padevušās ēkas, kas sākušas brukt no iekšpuses. Aprimušās vietas arī nemaz negribas traucēt, tās šķiet dzīvojam savu dzīvi, tāpat kā daudzās Latvijas pilsētās ir palikuši puzles gabali no padomju laikiem. Kādā Aizkraukles universālveikalā vēl var nopirkt traukus, kādi bija tavā bērnībā, galda pārsegus, kas smaržo pēc vaskadrānas, tādus tavā bērnībā vecmāmiņa klāja pār vecu koka galdu, tu atceries, ka nesaprati, kāpēc koks jānosedz ar saulespuķēm, kas smaržo pēc plastmasas.
Jēkabpilī ir universālveikals, kurā tu nopērc puzli Londonas metro karte. Tev nav ne jausmas, vai tu kādreiz to saliksi, un tas nav svarīgi, jo sarežģītākā puzle esam mēs paši sev un laiks ir mūsu vienīgā karte.
lustīgais nerris uz tirgus plača