Rīgas skribenti

Pirms vēlēšanām rūpīgi izlasīju partiju programmas, un no ievēlētajām Saskaņas teksti bija retie, ko varēja lasīt ar nopietnu sejas izteiksmi.

Jau kādu laiciņu dzīvojam postpatiesības laikmetā, kurā reālie fakti sadzīvo ar alternatīvajiem. Atbilstoši laikmeta garam tiek izmantoti viskrāsainākie solījumi, kā raksturīgu piemēru var minēt valstsvīra un sarkanu, garu kaklasaišu cienītāja teikto: "Jums piepildīsies ikviena cerība, ko jūs jebkad esat sapņojuši par šo valsti."

Bijušais aktieris Reģionu apvienībai vairs nepalīdz, un šoreiz tās pārstāvjiem nācās pašiem sisties postpatiesības džungļos. Programmas teksts iezīmē apokaliptiskas ainas: "Turpinot šādā garā, Rīga būs Eiropas nomale ar sabrukušām ielām un astronomiski dārgu sabiedrisko transportu. (..) Mēs dzīvojam pilsētā, kas kļūst pelēkāka un drūmāka…" Pretstatā elles vīzijām tiek sniegts piedāvājums: "Četru gadu laikā Rīga kļūs par Baltijas paraugu ceļu būves un uzturēšanas jomā. Desmit gadu laikā panāksim, ka 100% galveno ielu un vairāk nekā puse Rīgas apkaimju mazo ielu būs lieliskā stāvoklī." Tātad Barona ielas epopeja ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar varbūtību, ka pilnīgi visas nozīmīgās Rīgas un reģiona ielas tiks uzlauztas un daudzus gadus vienīgais pārvietošanās veids mūsu ielās būs ceļa rullis. Pēc reģionāļu domām, veču ego piepildīs labākais asfalts Baltijā, savukārt mammas būs priecīgas par citām šokējošām pārmaiņām: "(..) mazāk nekā pusgada laikā ievērojami palielināsim pieejamo vietu skaitu dārziņos un pilnībā likvidēsim rindas." Tā kā nesen mana meita tika ielikta dārziņa rindā, kas ir divarpus gadu gara, šāds sapņa piepildījums atmeta vēkšpēdus.

Nacionālā apvienība izdomājusi, ka Rīgā "ikviena saimnieciska lēmuma pamatā būs latviešu darba tikums". Miglainā frāze par latvieša darba tikumu lika aizdomāties, kā tieši atšķiras mūsu darba tikums no vācu vai itāļu tikuma, tāpēc atbildi meklēju tekstos. Esence atradās virtuālajā realitātē klīstošajos studentu referātos: "Seno latviešu pamatvērtība bija darbs. Viņi bija laimīgi tad, kad strādāja, jo darbs bija viņu dzīve. Viņi mīlēja darbu un tāpēc darīja to ar prieku. Viņi domāja, ka arī pēc nāves turpinās darīt kādus darbus, jo darbs bija un ir kā zāles pret bēdām un skumjām." Piemērs šādai pasaules uztverei ir NA Rīgas mēra amata kandidāte Baiba Broka – viņa strādā divpadsmit darbavietās. Ejot roku rokā ar šo sarakstu, būtu jāpieņem spēles noteikumi, ka man pēc nāves nespīdēs mūžīgs augļu dārzs – tāpat kā Baiba Broka, es veļu valstībā šancēšu vairāk nekā desmit vietās, un reizi gadā novembrī tuvinieki kādā kaktā noliks putru un pīrādziņus.

Tomēr neviens pat ar treknāko fantāziju apveltītais Rīgas skribents nespēj uzlidot trajektorijā, kādā lido ventiņu šefs. Turklāt viņa solījumi ir tagadnes izteiksmē un sākas ar vārdu "top" – tātad tiek realizēti. Top akustiskā koncertzāle ar īstām stabuļu ērģelēm, kas maksā 1,3 miljonus eiro. Tās būs pieejamas ne tikai koncertos, bet arī mācību procesā – koncertzālē būs arī mūzikas skola. Augstākie sapņi, uz ko ir spējīgi pie varas neesošie rīdzinieki, ir kārtējais memoriāls represēto piemiņai (Vienotība). Taču, tā kā Rīgas latvieši asfaltēs ielas 1000 km garumā, par Rīgas koncertzāli labāk nesāksim runāt. Vienvārdsakot – viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Dievs, svētī Latviju!