Rumpi pumpi

Mums katram ir sava diagnoze un droši vien arī šķīstītava, ko var izmantot vai neizmantot, ja tā vēl nav piespiedu lieta, kad tevi piesien pie gultas un sazāļo. Viens nopurinās, izskrien rīta krosiņu vai iedzer kafiju un tās garšu mutē tūliņ sabojā ar cigareti, cits "aizmočī" uz Indiju, lai atgrieztos apgaismots un tīrs. Vismaz pašam tā šķiet, un tas jau ir galvenais, jo neviens no mums nezina, vai viss un visi pārējie, kas apkārt, pastāv reālajā pasaulē vai tikai mūsu fantāzijās.

Ainars Virga dodas kādā tumšā sētā iekšā, kur sešas mazas meitenes jau priekšā, kas tūliņ, protams, metas virsū kā trakas, gandrīz jau rauj šim bikses nost, kā jau rokenrolā piedienas, bet viņš tomēr izsprūk sveikā... Pat tiktāl sveikā, ka vairs nav jāiet baznīcā grēkus nosūdzēt – ar plato "ē", kā jau īstam kurzemniekam pienākas. Līvu jaunajā albumā Pluss mīnuss tiek izspēlēts vesels trilleris, kura sākuma ainās tu saķer galvu šausmās, jo tev šķiet, ka dzirdi pašu šausmīgāko, ko jebkad no Ainara Virgas sacerējumiem esi dzirdējis, bet jau nākamajā mirklī saproti, ka Jāņa Buķeļa un mazu meiteņu dziedātie vārdi "Hei rumpi pumpi vīrs, tu no visiem grēkiem brīvs..." tevi vajās visu atlikušo dzīvi ne vien šajā ierakstā, bet tos dziedās arī katrs tā pavairāk iekampis "rumpi-pumpi" vīrs, kurš tik tikko turas kājās. Un arī viņš jau automātiski ir kļuvis par šīs dziesmas varoni, kurš nu pavisam legāli var šķaidīties ar savu aliņu un atraugai līdzi kaklā ielēkušā kamola saturu (brrrrrr…), ko dziesmā Pluss mīnuss piemin reperis Rays… Jā, jā!

Es nezinu, vai, klausoties, kā mazas meitenes dzied par to rumpi pumpi vīru, ir jājūtas līdzīgi kā savulaik Džeja Zī dziesmā Hard Knock Life? Bērnu balsis vienmēr atbruņo, tāpat kā dzīvnieku parādīšanās videoklipu kadros, – tas ir tik lēts, taču simtkārt pārbaudīts uzmanības pievēršanas veids, jo vairāk tad, ja ir bīstami tuvu robežai, par kuras pārkāpšanu liek cietumā. Jā, protams, var patikt vai nepatikt Aivara Brīzes un Jāņa Groduma balsu atdarinātājs Buks, bet arī AC/DC reiz palika bez Bona Skota un turpināja, arī vieni no deviņdesmito sākuma Sietlas roka viļņa grandiem – Alice in Chains – mūsdienās joprojām pievilina fanus ar pavisam citādas ādas krāsas solistu.

Ja nu tomēr beigās izrādās, ka viss apkārt notiekošais ir tikai mūsu fantāzijās un iedomās, grēks nemesties pretī gaismai tuneļa galā, ja to laimējas ieraudzīt, laipni lūdzot visus pārējos paiet malā. Ainars bliež, cik spēka, un izklausās, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ko mēs par viņu domājam, taču tas ir labākais, kā viņa situācijā rīkoties, kad grupa Līvi ir sazin cik reižu jau mirusi gan kopā ar dalībniekiem, gan bez tiem, – tas ir kā lāsts un patvērums, nelaime un bezizmēra ballīte reizē, kā sirsenis, kuru ne nospiest ar sērkociņu kastīti, kurai zirdziņš uz dzeltenās etiķetes, ne noslīcināt "graņonkā" ar ūdeni. Banāli par tām nezālēm atgādināt, bet tā vien gribas sacīt – tās joprojām neiznīkst.