Vērojot ažiotāžu, kas divas nedēļas arvien augstākā emocionālā temperatūrā vārās ap vadības maiņu Latvijas Nacionālajā operā un pāraugusi karā starp līdzšinējā Operas direktora Andreja Žagara atbalstītājiem un kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, rodas daži vispārīgi jautājumi un atziņas.
Vai tikai šis šķietami impulsīvais, taču neatlaidīgais troksnis, kas sacelts ap Operu, nav kārtējais pierādījums, ka dzīvojam sabiedrisko attiecību, nevis būtības noskaidrošanas laikmetā? Laikā, kad ārkārtīgi daudzos gadījumos svarīgāks par realitāti izrādās tas, kā cilvēks vai iestāde sevi pasniedz, kā prot sevi izlielīt, glorificēt, spodrināt spalviņas. Cik meistarīgi un mērķtiecīgi tiek veidots un kultivēts līdera vai uzņēmuma tēls.
Opera un viss, kas ap to noticis pēdējos gados un tagad, tam ir spilgts piemērs. Tas, cik masīvu starptautiska vēriena pozitīvisma kampaņu Operas preses dienests izvērsis medijos Andreja Žagara aizstāvībai, ir profesionālas apbrīnas vērts. Sakultās kaislības ir operas žanra teatrālisma cienīgas. Starptautiski atzīta pašmāju operzvaigzne atsakās dziedāt, vairāku iestudējumu videomāksliniece koncerta finālā kāpj uz skatuves apdrukātā krekliņā Grende, atkāpies!, teātris medijiem laipni piegādā jau gatavu iespaidīgu autoritāšu atbalsta viedokļu ražu. Pieņemoties spēkā, arī melnā PR straumes kļūst arvien tumšākas, skaļākas, viltībā izsmalcinātākas, uzstājīgākas.
Notiekošais publiskajā telpā lieliski ilustrē nesen režisora Viestura Kairiša intervijā KDi teikto, ka Latvijā cilvēki cīnās nevis par idejām, bet par krēslu, ka cīņu par kultūru nomainījusi cīņa par kultūras kooperatīvu interesēm. Un kā gan citādi, ja šaurajā kultūras ģimenē visi ir tik cieši saistīti, bet Opera – līdz ar iespēju tajā izpausties un strādāt – tikai viena? Tāpēc viss ir gudri jāapdomā: skaļi kliegt vai nogaidoši paklusēt. Izmantojot situāciju kā uvertīru nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, dziesmā iesaistās politiskie spēki. Uz Operas fona katram ir iespēja parādīties starmešu gaismā.
Īsā nogrieznī, aiz kokiem neredzot mežu, turpinās ņemšanās ap LNO valdes izvēles procedūru – tā vietā, lai Operas līderi meklētu plašākā, starptautiskā konkurencē. Atgādināšu, ka kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā starptautiskiem jābūt konkursiem pat uz orķestru ierindas mūziķu vietām. Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Tikko varēja lasīt, ka Kultūras alianse, kuras vārdā izvērsta parakstu vākšanas kampaņa Grende, atkāpies!, prasot kultūras ministres demisiju, nemaz neesot īstā Kultūras alianse, bet gan pavisam cits juridisks dibinājums, kas maldina sabiedrību, manipulējot ar pirmās labo vārdu. Kamēr alianses skaidrosies savā starpā, mums, pirms steidzamies jūtu uzplūdā parakstīt dažādas atklātās vēstules, gluži kā Pelnrušķītei pazīstamajā pasakā, rūpīgi jāšķiro graudi no pelavām: Kultūras alianse A vai Kultūras alianse B?
Milžu cīņām un informācijas plūdiem ap mūzikas Balto namu pat nav iespējams izsekot. Viss mainās nevis pa dienām, bet pa stundām, un absolūtās patiesības gaisma nespīd nevienā pusē. Vai tas patiešām ir kas jauns?