Seko man!

Ko, lūdzu, nozīmē "IELAIKOT"?

Masalas. Gan izslimos.

Jā, bet par to gramatiku, Tu gan ļoti pareizi uzrakstīji. Tā arī man ir liela problēma. Tur es tev piekrītu par 101 %

visi draugiem.lv un facebooki labāk a gadījumā ir uzlabotā adrešu vai telefongrāmata, es pat teiktu - paziņu koordinātu vietne

Man , protams, arī ir viedoklis. Valodai ir jābūt dzīvai. Tai ir jāattīstās. Ir jāveidojās jaunvārdiem utt. No otras puses, protams, ir jāseko līdzi tam, kādā virzienā valoda attīstītās. Tomēr tas nedrīkst būt stagnējoši. Neesmu Erlenna Lū daiļrades cienītāja, bet man ļoti patika viņa doma , kuru viņš teica intervijā, kas bija publicēta šeit - KD , apmēram tā, ka - es nelietoju komatus , jo man tie traucē un es ignorēju pārmetumus par to. Savukārt par francūžiem. Šķiet, nu kur vēl bagātāka un smalkāka valoda par franču. Bet viņi ļoti rūpīgi sargā savu valodu. Pirms desmit gadiem darbojos EK Lauku jauniešu organizācijā un brīnījos, kāpēc tur nav francūži. Man atbildēja, ka tāpēc, ka tad, kad sanāca EK LJO padome, kurai bija jāapstiprina statūti un citi normatīvi, tad protestējot, ka par vienīgo darba un saskarsmes valodu izvēlēta angļu valoda, francūži no tās organizācijas izstājās un vairs tajā nedarbojās. Un tie nebija nekādi inteliģences lepnākie pārstāvji, tie tiešām bija jaunie fermeri, jaunie lauku uzņēmēji. Cik lepnam jābūt par savu valodu , lai tā rīkotos !!! Piekrītu, kādai ,kas te rakstīja, ka mūsu publisko personu valoda visbiežāk ir neinteliģenta, nekopta. Medijos - tik daudz tik rupju valodu kļūdu. Apbrīnojami. Kā mēdz teikt, pats sevi necienīsi , savu valodu, un citi Tevi necienīs , tavu valodu.

"Ielaikot" ir labs vārds. Es pēdējā laikā arī tīri intuitīvi to domās lietoju. No citiem vēl nebiju dzirdējis, bet izrādās, ka šeit Naumanim bijis līdzīgs domu gājiens kā man.

vai manu vai, vaidieniņās, kas nu tagad būs, kur mēs tā aiziesim, kas mūs sagaida, ko tagad darīsim un tā tālāk un tā jo projām

Tūlīt kāds noteikti brēks, ka es esmu baigais atpakaļrāpulis un dinozaurs, bet es jau sen esmu teikusi, ka tik milzīga paļaušanās uz elektroniskām lietām un saziņu ne pie kā laba nenoved, un runa nav par turēšanos laikam līdzi vai kaut ko tamlīdzīgu. Es biju Draugos ļoti īsu brīdi, lai pēc augstskolas beigšanas varētu uzturēt sakarus ar kursabiedriem, taču ļoti ātri no turienes pazudu, jo, godīgi sakot, man vienkārši kļuva BAIL. No tā, kādi mēdz būt cilvēki, kad viņi domā, ka neviens viņus neredz un viņiem klāt netiek. Ne jau tieši attiecībā pret mani, bet vispār. Un kad vēl iedomājos, ka viņi visi tepat apkārt staigā un ir līdzās... Iecere sākotnēji noteikti ir bijusi laba, bet, kā jau tas ar cilvēkiem notiek, mēs visu mēdzam ātri vien sabojāt un izpostīt. Zelta Zivtiņai ir tā labā reklāma par puisi un meiteni, kuri prot iepazīties tikai interneta vidē, bet sarunāties kā normāli cilvēki vairs nespēj, un tas ir ļoti precīzs atainojums. Internets ar visu, kas ar to saistīts, var aizvest divos ceļos - vai nu palīdzēt un nākt par labu, vai arī degradēt, un ļoti liela daļa aiziet pa to otro ceļu. Nedrīkst paļauties uz to, ka internets vienmēr būs pa rokai, un tāpēc var daudz ko nemācīties, jo vienmēr taču var iegūglēt. Vienmēr nevar. Un nebūs tā, ka vienmēr varēs. Un vistrakāk būs tad, ja ļautiņi pieradīs, ka vienmēr var, un tad kāds viņiem to interneta prieku atslēgs. Visas viņu zināšanas un iemaņas būs palikušas "ārējā diskā", bet pašiem prātā - nekā.