Parasti kultu pavada provokācijas un skandāli. No nesenās vēstures kā lai neatminas, piemēram, Lindsijas Loenas un Eimijas Vainhausas, arī Hīta Ledžera un Filipa Seimora Hofmana bēdīgos stāstus par aizraušanos ar narkotikām un alkoholu. Citā – estētisko vai politisko – provokāciju žanrā darbojas Bjorka (bēdīgi slavenā gulbja kleita Oskara pasniegšanas ceremonijā) vai starptautiskā feministu kustība Femen, krievu pankroka artistes no Pussy Riot; skandālistu listi varētu turpināt bezgalīgi, atsaucoties uz Artūru Rembo, Aisedoru Dunkani un Oskaru Vaildu – arī viņi taču bija provokatori, kas meta izaicinājumu mietpilsoniskajai sabiedrībai XIX– XX gadsimtā.
No pavisam neseniem laikiem visspilgtāk iztaisījies ir popelks Džastins Bībers, kura privātās lidmašīnas piloti lietoja gāzmasku, lai spētu "nepālī" no vieglo narkotiku smoga novadīt lidaparātu. Bīberam gan nav prātā nekādas estētiskas provokācijas – elementāra izlaidība, kāre pēc visa veida jautrības un zvaigznes statusu nodrošinošā visatļautība, nesodāmības ilūzija. Tādēļ tagad viņa juristi un PR kantori dara visu iespējamo, lai "satīrītu šmuci". Džastins par saviem pulkajiem miljoniem var algot Dievu To Kungu savai aizstāvībai.
Pavisam cits gadījums ir Berlīnes kinofestivāla incidents ar amerikāņu aktieri Šaiju Lebafu. Viņa izaicinošā uzvedība preses konferencē, kurā viņš neslēpti ignorēja žurnālistus, un efektīgais vakara iznāciens uz sarkanā paklāja ar papīra tūtiņu uz galvas, ko rotāja uzraksts "Es vairs neesmu slavens", daudziem morālistiem lika nīgri bakstīt ar pirkstu pie deniņiem – idiots!
Taču lietas nav tik vienkāršas, kā izskatās. Pirmkārt, Lebafs galīgi nav idiots – pat viņa guru Stīvens Spīlbergs, kurš ieveda tīni kinobiznesā (kāds vēl atminas Transformeru ēru, kas Lebafu vienā rītā padarīja par elku un miljonāru?), atzīst, ka nezina daudzus jaunos aktierus, kam būtu tik maniakāla ziņkāre un interese par kinovēsturi un literatūru. Viņa tviterkonts ir lielisks pierādījums kultūratsaucēm uz XX gadsimta kulta literatūru, mākslu un kino (šai ziņā Šaija ir gara radinieks Džeimsam Franko). Turklāt viņu interesē režija.
Otrkārt, Lebafs Berlīnē ieradies darba vizītē – prezentēt Larsa fon Trīra skandalozo filmu Nymphomaniac (kaut kā neērti ar seksu apsēstu sievieti saukt par "maniaku", varbūt tomēr derētu Nimfomāne?). Šaijas Lebafa publiskā uzvedība ideāli ierakstās fon Trīra filmas reklāmas kampaņā. Kāpēc Larss drīkst atļauties uz preses konferenci atnākt ņirdzīgā melnzelta T krekliņā Persona non grata Official selection, kas ir gana nepolitkorekts žests Kannu kinofestivāla virzienā (atcerēsimies Trīra izteicienus par fašismu 2011. gadā), un tas skaitās asprātīgas pašironijas apliecinājums, par ko žurnālisti staro? Toties Lebafa tūtiņa galvā – muļķības un pat idiotisma izpausme… Būūū.
Protams, Lebafs vēl ne tuvu nav Larss fon Trīrs, toties jaunajam aktierim ir lielisks skolotājs, kurš arī savu starptautisko karjeru sāka ar filmu Idioti. Es nebrīnītos, ja Idiotus II uzņems Šaija Lebafs.