Tieši šajā laikā jaunu Dekamerona iestudējumu Kirila Serebreņņikova režijā 8. martā vēl paspēja piedzīvot publika Berlīnes Vācu teātrī. Lai gan ar klasisko Dekameronu iestudējuma sakars nebija pārāk acīmredzams, tomēr tas pravietiski izmantoja tēlus sejas maskās un reflektēja par pašieslodzījumu – savās kaislībās un dziņās.
Nujā, papildus ieslodzījumam instinktu varā tagad esam ieslodzīti kopā ar vēl daudzām citām parādībām, kuras diez vai tik vienkārši varēsim izmest no saviem būriem, kuros jau pašiem ir šauri. Lai gan bieži šajā laikā dzirdu, ka rakstniekiem pašreizējā situācija nekaitē, jo šie apstākļi tikai laimīgā kārtā rada papildu iespēju palikt pie rakstāmgalda, rakstnieki paši tam nevar pilnībā piekrist. Jo kā gan lai mierīgi sēž, koncentrējas un raksta, ja blakus ir visas šīs parādības, kuras pārvalda Neziņa?! Un kam tās grāmatas vispār vajadzīgas, ja neviens no laba prāta neiet uz grāmatnīcu, lai grāmatas šķirstītu un pirktu.
Masveida grāmatu šķirstīšana ir atlikta uz nenoteiktu laiku, saprotamu iemeslu dēļ atcelti visi grāmatu tirgi – Londonā, Boloņā, Leipcigā –, kas pagājušajā gadā pulcēja ap 300 000 apmeklētāju. Tie, protams, tagad ir grūti aptverami skaitļi – kā gaismas gadi vai miljardi dolāru, vai simtiem tūkstošu karā kritušo. Lai gan tagad visu rēķinām vienkāršākos skaitļos, arī tie nemaz vairs nav tik vienkārši sagremojami – pastaigā var doties ne vairāk kā divi cilvēki kopā, un divu metru distance ir gandrīz tas pats gaismas gads.
Aptveramāku situāciju padara tas, ka sēžam visi vienā (lielā) laivā – lai gan esam tālu, mūs vieno situācija. Vai drīzāk mūs vieno kāda globāla savstarpējā sapratne. Leipcigas grāmatu mesē bija plānots pasniegt Leipcigas grāmatu balvu par Eiropas saprašanos, tagad nav zināms, kad un kā laureātam 20 000 eiro balva tiks nogādāta. Balvai šogad izraudzīts viens no mūsdienu ietekmīgākajiem esejistiem – ungāru rakstnieks, mākslas teorētiķis un tulkotājs Lāslo F. Feldēņi par eseju krājumu Slavinājums melanholijai.
Melanholijas tēma pie Feldēņi atnākusi nevis līdz ar Covid-19, bet pravietiski bijusi autora uzmanības lokā trīsdesmit gadu. Balvas mērķis ir izcelt literāros darbus, kas veicina Eiropas savstarpējo izpratni. Visa Eiropa tagad patiesi ir vienojusies savstarpējā melanholijā. Melanholija nebūt nenozīmē depresiju, Feldēņi uzskata, ka melanholija ir metafiziska, neizskaidrojama parādība, bet, tā kā cilvēks ir pieradis visām problēmām meklēt skaidrojumus un risinājumus, arī melanholija vienmēr ir bijusi pakļauta skaidrojumiem – renesanses laikmetā ar melanholiju skaidroja dižo mākslinieku ģenialitāti pretstatā viduslaikiem, kad par melanholiķiem sauca garīgi slimos un muļķīšus, savukārt vēlāk melanholija tika saistīta ar dīkdienību un slinkumu. Tagad arī mēs visi esam mazāk nodarbināti rutīnā...
Tomēr melanholija automātiski nebūtu jāsaista ar skumjām, to tiklab var pavadīt atvērtība un radošums – Feldēņi atsaucas uz Kītsa atziņu, ka melanholija var mājot arī templī, kur mīt prieks. Melanholiķi ir jūtīgi pret pasaules slēpto daļu, pret mūsu civilizācijas tumšajām pusēm, un tas ir stāvoklis, kas pazīstams ikvienam cilvēkam. Tagad jau nu pilnīgi noteikti. Līdz šim melanholija ir tikusi aprakstīta visdažādākajos veidos, taču to neviens tā arī nav varējis līdz galam izskaidrot, un, iespējams, tas, ko šobrīd piedzīvojam, mums sniegs jaunus melanholijas un citu parādību skaidrojumus, ko varētu apvienot Karantīnas definīciju krājumā.