Lāčplēša dienā pirmizrādi Latvijā piedzīvoja Viestura Kairiša filma Janvāris, kas šā gada intensīvajā Latvijas filmu pirmizrāžu klāstā dēvējama par kulmināciju – gan tāpēc, ka filmas darbība notiek 1991. gada janvāra barikāžu laikā, gan tāpēc, ka kopš pasaules pirmizrādes Ņujorkā Traibekas festivālā jūnijā un uzvaras tajā filma saņēmusi vēl vairākas balvas, oktobrī trīskārši triumfējot Romas festivālā un iegūstot balvu Varšavas festivālā.
Janvāra pirmizrāde Latvijā bija ļoti gaidīta – no filmu izplatīšanā tik nozīmīgā starptautisko festivālu perioda, kas pēc kinopasaules likumiem notiek pirms nacionālās pirmizrādes, Janvāris ir ieguvis ļoti daudz. Šī ir viena no starptautiski vissekmīgākajām Latvijas filmām. Aktīvi pa pasauli ceļo arī Lindas Oltes Māsas, Signes Baumanes Mans laulību projekts (šis darbs jau ir parādīts 54 festivālos dažādos kontinentos) un citas filmas.
Janvāris tika filmēts nervozajā pandēmijas laikā, kas vienlaikus bija gan pamatīgs ierobežojums, piemēram, masu skatu veidošanā, jo pulcēties nedrīkstēja, gan, domājams, deva arī radošus impulsus konceptuālā dažādu filmas faktūru izmantojumā. Tik dažādais kinematogrāfiskais materiāls, kas izmantots Janvārī, ir unikāls Latvijas (un ne tikai) kontekstā. Laika garu vienmēr raksturo arī audiovizuālās liecības, hronikas kadri, kuros tas ir iemūžināts. Deviņdesmito gadu sākuma hronika pamatā tika filmēta ar tehnoloģiski ierobežotajām VHS kamerām, tās saplūdināšana ar mūsdienās veidoto inscenējumu filmā ir izdevusies virtuoza. Tā kā filmas galvenā varoņa Jaža (Kārlis Arnolds Avots) kaislība ir kino, viņš rosās ar savulaik kinoamatieru vidū tik populāro 8 mm kinokameru, un arī šie materiāli ir radoši iestrādāti Janvārī. Tas nav pašmērķis, jo Janvāris ir stāsts ne tikai par laiku, bet arī par kino un cilvēkiem tajā – spuraino Jazi, kurš intensīvi skatās videokasetes, pazīst slavenu režisoru uzvārdus, bet īsti nezina, ko darīt ar sevi, un neizprot vēsturiskos procesus, kas norisinās apkārt.
Pēc pirmizrādes sadzirdēju viedokli, ka galvenais varonis ir par infantilu, bet filma – pārāk subjektīva. Domāju, ka šie elementi ir Janvāra spēka punkti, kas ļauj uzrunāt plašāku starptautisku auditoriju. Janvāris ir veidots kā subjektīvs jauna, aizrautīga, egocentriska – tas taču ir raksturīgi jaunībai – puiša pieredzes stāsts, viņa personīgo sajūtu vizualizācija. Te iederas arī Annas (Alise Dzene) veidotais "stulbais videoklips" (atceros, kādreiz deviņdesmitajos mēģināju veidot kaut ko tikpat naivu) un atsauces uz Jura Podnieka leģendāro filmu Vai viegli būt jaunam?.
Subjektīvisms un spilgta autorība vienmēr ir bijusi Eiropas kino svarīgākā iezīme. Tas viss ir Janvārī, kura piesātinātais vizuālais un audiālais teksts – 90. gadu intelektuālās rokmūzikas esence – filmu padara par notikumu, kurā spoguļojas personīgā pieredze, vēsture un arī kinovēstures personības.