Ballīte pēc pēdējā pagājušā gada Bilžu koncerta Kongresu namā bija apsīkusi jau pulksten divos naktī – baltajos busiņos tika krauta aparatūra un viss pārējais, kas pēc tās palicis pāri. Drošs paliek drošs, paskatos kalendārā, vai neesmu kļūdījies, – patiešām ir sestdienas, nevis kādas darbdienas nakts. Staigāju ap Kongresu namu cerībā sastapt kādu nomaldījušos mūziķi vēl smēķējam vai varbūt iemalkojam kaut ko no blašķītes, bet nekā. Kur palicis rokenrols, kur bohēma, kas savulaik Bilžu festivālā nebeidzās līdz rīta gaismai un turpinājās kaut kādos dzīvokļos, kur kāds vēl ņēma rokās ģitāru un uzspēlēja, jo sanākušie cilvēki vēl netaisījās izklīst? Kur sazvanīšanās pēc nedēļas ar jautājumiem: "Ko es tādu tai Bilžu ballītē sastrādāju, ka Tija man vairs neceļ telefonu?" Nu labi, tā sauktie festivāla veterāni, mūziķi, kuri piedalās Bildēs jau ceturto gadu desmitu, Oļģerta Krodera vārdiem izsakoties, savas cisternas jau izdzēruši un zina, ka veselīgs miegs tagad ir labāks draugs par ballītes bezmaksas šmigu un kotleti, lai sevi vēl uzturētu formā.
Bet ko dara mūziķi ar jaunākām aknām, kuriem ik gadu atvēlēti veseli divi koncerti Bildēs, kuros uzstājas gan dziesminieki, gan grupas? Paskatoties sarakstā, tur neredzu gandrīz nevienu no mūsdienu Rīgas bohēmas centrālo vietu – Aleponijas, Čē, Kaņepes Kultūras centra – apmeklētājiem vai tur notiekošo koncertu dalībniekiem. Jautājums, kur Bilžu ilggadējā rīkotāja Tija Auziņa atrod tādus, kurus var sastapt tikai šajā festivālā? Jā, protams, tā ir ekskluzīva iespēja redzēt un dzirdēt ko tādu, kā nav nekur citur, ja ir pastiprināta interese par to, kas notiek latviešu mūzikā. Bet vai tas patiešām ir tas, kas šodien reāli notiek?
Nesen grupas Chomsky Chess Club pārstāvis Radio NABA raidījumā atzina, ka mūziķi nemaz neesot izmantojuši pēc uzvaras jauno grupu konkursā Hadrons iegūto iespēju uzstāties Bildēs, jo tas nav licies svarīgi. Kādreiz mūzika tika dalīta tā sauktajā meinstrīmā ar Prāta vētru priekšgalā un andergraundā, kur Baložu pilni pagalmi, tagad šis iedalījums ir zaudējis jēgu un katram ir iespēja norobežoties savā individuālajā interešu pasaulē, ar kuru komunikācija notiek, skatoties viedtālruņa ekrānā un to bakstot.
Cilvēki mūsdienās ņem instrumentus un spēlē nevis tāpēc, ka grib iegūt mūziķu statusu, jo tas pats par sevi nekādas privilēģijas šodien nesola, bet tāpēc, ka viņiem liekas interesanti to darīt saujiņai savu draugu un fanu telpā, kas parasti nav lielāka par dzīvokli, nevis pilnai zālei ar apmeklētājiem, kuri pa ausu galam paklausīsies un pēc mirkļa aizmirsīs tās pāris viņu dziesmas, kas izpildītas kopā ar kādu no Bilžu veterāniem, par kuriem viņi bieži vien vispār neko iepriekš nav zinājuši. Apnicīgais vārdu salikums "cilvēku mūzikas klausīšanās ieradumu izmaiņas" ir neizbēgams. Ja straume nesīs, tiksimies Bildēs.
Pazemojoši