Šā gada 1. februāri aizsaulē devās lielā poļu dzejniece Vislava Šimborska, kura savu Nobela prēmijas runu noslēdza ar teikumu: „Izskatās, ka dzejniekiem vienmēr būs daudz darba.”
Šajā runā, ko pārlasīju Satori portālā, Šimborska runā par dzejnieka darba procesa nefotogēniskumu un arī – neziņu. „Tādēļ es tik augstu vērtēju mazo vārdiņu „nezinu”. Mazs, bet spārnots. Tas ļauj mums iedzīvoties plašumos, kas ir mūsos pašos, un arī tajos, kuros ievietota mūsu zūdīgā Zeme. Ja Īzāks Ņūtons nebūtu sev sacījis „nezinu”, āboli viņa dārzā būtu varējuši birt kā krusa, un labākajā gadījumā viņš būtu noliecies, lai vienu paceltu un apēstu gardu muti. (…) Arī dzejniekam, īstam dzejniekam, ir nemitīgi jāatkārto „nezinu”. Katrs darbs mēģina uz to atbildēt, bet, tiklīdz pielikts punkts, dzejnieku atkal pārņem šaubas, viņš jau sāk apzināties, ka tikko gūtā atbilde ir īslaicīga un pilnīgi nepietiekama. Tā nu viņš mēģina atkal un atkal.. – bet visus viņa neapmierinātības pierādījumus literatūras vēsturnieki pēc tam saspraudīs ar lielu saspraudi un nodēvēs par „mūža darbu.””
Pagājušā gadsimta 70-tajos gados Padomju Latvijā notika asa polemika par dzejas nesaprotamību. Visvairāk to pārmeta Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim. Mēs skolā lasījām Jāzepa Laganovska kritikas un, atvainojiet, smējāmies kā kutinātas, jo tieši viņš visvairāk uzbruka dzejniekiem par viņu tekstu pārlieko sarežģītību un atrautību no tautas. Viņš, bez šaubām, pārstāvēja noteiktu sabiedrības daļu. Un, tāpat kā sabiedrība, visdrīzāk nezināja, ka dzejnieka iemīļotākais vārds ir „nezinu”.
Šodien tīmekļa komentāros nereti varam lasīt, ka dzeja Latvijā ir beigusies, un pēdējie dzejnieki esot bijuši – jā, uzminējāt! – Vācietis un Ziedonis! Tie paši, kuriem kritiķi un daļa sabiedrības uzbruka pirms četrdesmit gadiem! Laikam vajadzīgs apmēram pusgadsimts, lai…
Lūk, par šo tēmu citāts no Vistana Hjū Odena vēstules:
„Rakstniekiem, it īpaši dzejniekiem, veidojas neparastas attiecības ar publiku, jo viņu instruments – valoda – nav tas pats, kas krāsas vai notis, bet lingvistiskas grupas kopīpašums, kurā visi dzīvo. Tādēļ ļaudis nekaunas atzīties, ka nesaprot glezniecību vai mūziku, bet tikai retais, kurš ir pabeidzis vidusskolu un māk izlasīt veikalu izkārtnes, ļaus pats sev atzīties, ka nesaprot dzimto valodu. Citiem vārdiem sakot, kā teicis Karls Krauss* – publika nesaprot vācu valodu, bet es to nevaru publikai izskaidrot avīžu valodā!”
Vēsture patiešām atkārtojas. To, ka dzeja esot beigusies, allaž varam lasīt arī komentāros zem mūsu jauno, talantīgo dzejnieku rakstiem tīmeklī.
Izrādās, dzimtā valoda spēj atrasties ļoti tālu no tās lietotājiem.
To apzinoties, Artis Ostups savas pārdomas par dzeju Kultūras Dienā noslēdz ar teikumu: „Dzejnieks nenosoda tos, kas to nesaprot, viņš jūt tiem līdzi un stāv blakus.”
Jo mūsdienu dzejnieki aicina apzināties NEZIŅU un kā ņūtoniem doties ceļā uz valodā nepārtraukti dzimstošajiem atklājumiem.