Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps noslēguma ceremonija, kas nu jau lēnām slīd uz pagātnes pusi, reizi gadā, kā mēdz teikt, pavelk svītru filmu nozares gada sasniegumiem, notikumiem un skatītāju interesei, bet, paldies Dievam, nepieliek punktu. Šogad tas ir pat īpaši uzkrītoši – tieši Lielā Kristapa dienās vētrainu publikas interesi izpelnījās simboliskās kara drāmas Dvēseļu putenis pirmie seansi, izrādīšana uzņem apgriezienus, un nu jau neviens vairs nekautrējas atzīt, ka viņam patīk Latvijas filma, tāpēc arī skatītāju skaits aug nevis dienām, bet stundām. Vēl labāka ziņa visai nozarei un sabiedrībai ir neapšaubāmais fakts, ka šoreiz, tāpat kā pirms trim gadiem ar Viestura Kairiša Melānijas hroniku, skatītāju tūkstošu sakustēšanos nevar nicīgi nosaukt par lētas gaumes triumfu popkorna fabrikā – Dvēseļu putenis nespekulē ar skatītāju patriotiskajām jūtām, bet tās patiesi aizkustina.
Vēl viens zīmīgs skatītāju intereses vilnis sācies tikai pirms dažām dienām, un nevis kinoteātros, bet digitālajā vidē – portālā filmas.lv izsludināts jau otrais tiešsaistes filmu festivāls, kura laikā divpadsmit Latvijas filmas pieejamas datoros un citos mazajos ekrānos, toties bez maksas un visā pasaulē. Skatītāju skaita ziņā patiešām var vilkt paralēles – Dvēseļu putenis pirmajā nedēļas nogalē sapulcināja vairāk nekā 25 000 skatītāju, portālā filmas.lv festivāla pirmajās dienās iegriezās apmēram 30 tūkstošu, un esmu pārliecināta, ka bezmaksas skatīšanās nebūt nav pati galvenā motivācija portāla apmeklējuma rekordskaitļiem.
Patiesībā tas ir ļoti konkrēts mājiens filmu producentiem – straumēšanas platformas (gan maksas, gan bezmaksas) ir arvien nozīmīgāks un pieprasītāks veids, kā filmai sasniegt savu skatītāju, kurš nu jau arvien biežāk "nesēž uz vietas" ērtā attālumā no kinoteātra un neļaujas piesieties konkrētam repertuāra seansu plānam, tagad skatītājs savu ekrānu nēsā kabatā un jebkuru jaunu vai vecu filmu vispirms meklē tur.
Nevar pārmest, ka Latvijas filmu producenti to nemaz nesaprastu un nebūtu par to domājuši, – nu jau gandrīz ikkatra filmu studija var nosaukt vienu vai vairākas savas filmas, kas pieejamas dažādās tiešsaistes platformās –, tomēr festivāla fenomens demonstrē, ka arī centralizētam mārketingam ir savs nenoliedzams spēks.
Tikai viena replika finālā. Lai cik saprotama un respektējama būtu katra mūždien aizņemtā skatītāja vēlēšanās būt neatkarīgam no kinoteātru repertuāra rāmjiem, man tomēr galvā dzinkst tā vecā anekdote. "Es nesaprotu, kāpēc visi tā fano par tiem bītliem, tur taču pilnīgi nekā nav – man Janka telefonā nodziedāja!" Neļaujiet, lai jums kāds "telefonā nodzied", piemēram, nesen Lielajā Kristapā apbalvoto labāko pilnmetrāžas animācijas filmu, Ginta Zilbaloža brīnumskaisto meditāciju Projām, ja reiz tā tieši tagad savā pasaules festivālu skrējienā uz brīdi ir nolaidusies Latvijas kinoteātru repertuārā. Ejiet paši to ieraudzīt, un jūs piedzīvosiet, ka lielā ekrāna spēks nav kabatā iebāžams.