Atklāti sakot, sametās pat žēl amatpersonas. Nešaubos, ka nozares eksperti ātri vien rastu definīcijas un spētu nolasīt lekciju par informatīvās telpas vienotību vai, gluži otrādi, tās sašķeltību, ko min gan premjers, gan zinātni pārstāvoši ļaudis. Un vai cilvēkam, kas nav iesvaidīts mediju lietās, neklātos tikpat grūti kā ministrei augstāk minētajā raidījumā? Būtībā amatpersona demonstrēja zināšanas, līdzvērtīgas tām, kādas ir vidusmēra TV skatītājam, radio klausītājam vai delfu lasītājam. Un proti, šīs zināšanas aprobežojas ar to, ka telpa galu galā ir un paliek telpa. Un ko gan vairāk spriest, nav prāta darbs lieki apgrūtināt mazās, pelēkās šūniņas.
Taču vienota sabiedriskā medija izveide gribot negribot aktualizē jautājumu par vienotu informatīvo telpu. Sākumā šim zvēram varētu pietuvoties iztālēm, piemēram, uzjautājot, kāda velna pēc vienota telpa ir vajadzīga? Vai tad tās neesamība traucē man sarunāties ar kaimiņieni par viņas dēlēna Sašas palaidnībām bērnudārzā? Vai tas traucē saprast Centrāltirgus pārdevējas krievisko „tādu izmēru vispār nav”?
Par daļēju atbildi uz jautājumu, kādēļ nepieciešama vienota informatīvā telpa, var uzskatīt NEPLP sagatavoto prezentāciju „Jauna sabiedriskā elektroniskā medija izveide”. Tā uzsver sociālās integrācijas un sociālās saliedētības veicināšanu, tajā pašā laikā neaizmirstot nacionālo un kultūras identitāti un mazākumtautību kultūru. Kā saka – trīs vienā.
Nedaudz gan mulsināja tajā pašā nelaimīgajā 20.aprīlī publicētā Latvijas Avīzes intervija ar Aināru Dimantu (6.lpp.), kurā, vaicāts, vai padome (NEPLP) zina, ko sabiedrība vēlas no televīzijas un radio, viņš atbild, ka pētījumu par to neesot, bet eksistē tāda lieta kā atbildīgo redaktoru intuīcija.
Labi, ņemsim palīgā intuīciju, un izspēlēsim dažus domu eksperimentus – pavisam subjektīvi un bez statistikas.
Ja vienotas informācijas telpas mērķis ir pievilināt vienai platformai dažādu paaudžu, valodu un atšķirīgas sociālās piederības auditorijas, tad galarezultātā mēs saņemsim daudzveidīgu un intriģējošu sabiedriskā medija programmu. Kas visnotaļ iepriecina.
Vai tas atrisinās vienotas informatīvās telpas problēmas? Pareizāk sakot, vai tas padarīs trulākas sašķeltības abpusgriezīgās malas? Nē. Joprojām būs tie, kuri klausās radio ziņas. Tie, kas ik vakaru „pieslēdzas” Panorāmai vai iemīļotajam sporta kanālam. Joprojām būs tie, kuriem nav ne TV, ne radio, tikai interneta pieslēgums un tvīts. Un nav taču noslēpums, ka šad un tad pat latvju dēli un meitas mēdz skatīties (klausīties) ārvalstu pārraides citvalodās, piemēram, angliski vai krieviski, jo tās ir gana aizraujošas, lai nepievērstu uzmanību tādai neērtībai kā sveša mēle.
Vai tiešām vienota informatīvā telpa nozīmē to, ka ziņas, kuras dzirdam latviski, pārtulkos krievu valodā, un mums atliks sist plaukstas – burvīgi, esam vienoti? Tas būtu pārlieku vienkāršots skatījums un publiskās telpas degradēšana līdz „mēs jums piespiedīsim mīlēt Raini” līmenim. Nešauboties par to, ka krieviskais tulkojums būtu lietderīgs dažam labam tikai latviski esošam raidījumam, vēlos uzsvērt atšķirības un daudzpusības nozīmi mūsdienu publiskajā telpā. Ja to varētu realizēt jaunajā sabiedriskajā medijā, tas būtu labs ieguldījums par tiem 53 miljoniem nodokļu maksātāju naudas, ko plāno ieguldīt, vienota sabiedriskā medija izveidē.