Konkrēta, reālos notikumos balstīta stāsta pārcelšana uz skatuves dokumentālā teātra veidolā nav nekas jauns. Taču, ja visi darbībā iesaistītie dzied, tas jau ir pavisam cits stāsts. Latviešu teātrī tādu gadījumu nav daudz. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Dirty Deal Teatro jaunākais iestudējums šķiet tik nozīmīgs un aizraujošs. Nosaukumā Alfas ir atsauce uz konkrētu elitāru specvienību, bet šim vārdam neapšaubāmi līdzi nāk arī ironiska konotācija – vai šajā vienībā dienējušie, kuri izvēlējās kļūt par noziedzniekiem, un viņu līdzzinātāji bija "alfa tēviņi"?
Teorētiķa un dramaturga Evarta Melnalkšņa nostiprinātais apzīmējums "mūzikas teātris" (ar atrunu, ka tas ir kalks no vācu valodas) ir izmantots, lai apzīmētu tādas izrādes, kas balstītas muzikālā materiālā, bet īsti neatbilst nedz operas, nedz mūzikla definīcijai, jo balstās uz atšķirīgiem pamatiem. Izrādei Alfas, ko mums šoruden ir sarūpējuši komponists Edgars Raginskis, libreta autors Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis, konkrētais žanra apzīmējums izraudzīts apzināti un arī pilnībā piedien.
Kā uz to paskatās
Ieskatāmies Vikipēdijā: "Apšaude Jēkabpilī notika 2011. gada 25. janvāra rītā, kad piecas personas, starp kurām četras personas bija Valsts policijas darbinieki (divi darbinieki no specvienības Alfa un divi no Tukuma iecirkņa), veica spēļu zāles Fenikss aplaupīšanu Jēkabpilī un mēģināja aizbēgt no notikuma vietas, tomēr pēc iebraukšanas strupceļā tika notvertas. Aplaupīšanas laikā un turpmāk sekojošās bēgšanas laikā tika ievainotas apsardzē strādājošās personas un vairāki policisti, savukārt policists Andris Znotiņš tika nošauts. Laupītāji mēģināja aizbēgt ar automašīnu Chrysler Voyager, tajā tika atrasta nozagtā nauda."
"Noticis bija tas, ka ir nošauts policists un to izdarījuši citi policisti. Man bija sajūta, ka es pati esmu kādu nošāvusi. Tieši tik baisi tas bija. Tāda sajūta todien bija katram visā mūsu sistēmā. Sāpīga, izmisīga un skumja bezspēcības sajūta," savos politiskajos memuāros Meitene ar pistoli uz jumta (izdevniecība Latvijas mediji, 2024) raksta tā laika iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Grāmatā, kas iznākusi samērā nesen un joprojām pavīd veikalu jaunumu plauktos, Jēkabpils traģēdijai ir veltīta atsevišķa nodaļa, kurā autore gan vairāk centrējas uz savām personiskajām sajūtām un viedokli par žurnālistiem, kuri pieprasīja viņas demisiju. Droši vien arī no šāda skatpunkta varētu uzrakstīt lugu vai mūzikas teātra izrādes libretu. Jānis Balodis uz konkrēto notikumu ir skatījies visai atsvešināti un nav izplūdis emocijās. Šai intonācijai seko arī komponists un režisors.
"Jau kopš 2004. gada / Latvija brauca par ātru. / Nebija ķiveres, bremžu, drošības jostu. / Vienkārši teica – pedāli grīdā, / Jo mēs joprojām atpaliekam no Eiropas! / Es domāju, ka tagad visi Latvijā saprot terminu / Pārkaršana. / Un to atcerēsies vēl ilgi, ilgi / Daudzas nākamās paaudzes," libreta ievadā tekstā, kas uzticēts radio, bet ko izrādē valdzinošā tenora balsī izdzied Emīls Kivlenieks, iekļauts gan situācijas raksturojums, gan diezgan liela ironija, īpaši, ja dziesmas laikā viena no fotogrāfijām, ko demonstrē skatītājiem, ir trekno gadu premjera Aigara Kalvīša portrets. To, līdzīgi kā daudzus citus lietiskos pierādījumus, piespraudīs pie policijas iecirkņa dēļa, lai rekonstruētu konkrēto noziegumu.
Izrādes veidotāji iezīmē tā laika cilvēku neapmierinātību ar krīzes radīto, bieži vien izmisīgo situāciju, kad, samazinoties algām, kredītu nasta kļuva nepaceļama. Vienlaikus tas nav nekāds attaisnojums veikt noziegumu, un, kā parādīts izrādē, arī godīgajam policistam, kurš aizturēšanas brīdī gāja bojā apšaudē, bija kredīts. Vismaz tam policistam Atim (ne Andrim), kurš darbojas izrādē, lai arī pamats ir dokumentāls, tēliem vārdi ir mainīti, dodot iespēju brīvāk interpretēt arī biogrāfijas. Nosaukums mainīts arī spēļu zālei, bet Grifa emblēmā saskatīt Feniksa burtveidolu nav sarežģīti. Tās gan iezīmētas paskopi, tikai tik, lai saprastu, kā šī piecu cilvēku banda vispār izveidojās un kā secīgi risinājās notikumi. Dažs stīvējas, cits, vārdā neminēts, ir arī atteicies. Kā notiek nozieguma plānošana bezbēdīgā paļāvībā, ka viss būs labi. Un kā notiek pats noziegums. To, ka teksts, reizē lakonisks un konkrēts, ik pa brīdim tomēr trāpa arī emocionāli, izrādes spriedzē var palaist garām. Tagad ar autora atļauju esmu saņēmis eksemplāru, lasu jau nošautā Ata tekstu un sirds sažņaudzas: "Mani apklāj. / Kur gulēju, / Redzu / Astoņdesmit trīs svecītes. / Vēl ir kāda skaņa, / Vairs nevaru dzirdēt. / Attālinās. / Bebru iela pie Daugavas, / Attālinās Jēkabpils. / Vairs nevaru sadzirdēt."
Rezignācijas pilnajā izrādes epilogā, atkārtojoties refrēnam "sniegs krīt un aiziet", Jānī Balodī pamostas dokumentālā teātra dramaturgs, kuram gribas pielikt klāt vēl vairākus ar policistu pastrādātiem noziegumiem vai neizdarībām saistītus notikumus atstāsta formā. Tomēr izrādē, kurā tas viss tiek izdziedāts, šie papildinājumi izklausās piekabināti un konkrētā stāsta noskaņu nevis pastiprina, bet atšķaida.
Mazāk ir vairāk
Mākslinieka Uģa Bērziņa piedāvātajā skatuves telpā ir tikai krēsli un dēlis, pie kā piespraust fotogrāfijas. Tas palīdz uzturēt dinamismu, režisoram Valteram Sīlim un horeogrāfam Edvardam Kurmiņam modelējot mizanscēnas un variējot darbības vietas. Edgara Raginska mūzika kombinācijā ar Kārļa Tones skaņu dizainu samērā nelielajā Dirty Deal Teatro spēles laukumā nemitīgi uztur emocionālo spriedzi, piedāvājot gluži lipīgas melodijas, piemēram, kazino vadmotīvā, kā arī jau pieminētajās izrādes sākuma un beigu epizodēs. Nav izvērstas pavadošās grupas, ir sitaminstrumentālists Ernests Mediņš. Poētisko slodzi piešķir Nika Ciprusa gaismas, un kopumā šis ir paraugs, kad mazāk ir vairāk, – izvēlētie līdzekļi ir pietiekami, lai turētu skatītāju nepārejošā uzmanībā.
Lomu atveidotāju piecnieks ir vokāli un aktieriski stabils. Emīls Kivlenieks iepriecina ne tikai ar glāsmaino tenora tembru, ko mērķtiecīgi izmanto arī ironiskā paspilgtinājumā, bet arī precīzu aktierisku darbību. Latvijas Nacionālās operas un baleta baritons Armands Siliņš-Bergmanis ne mazāk pašironiski atveido "īstu veci", kurš organizē noziegumu, bet tomēr salaiž to dēlī. Iepriecina, ka ansamblī organiski iekļāvies arī Latvijas Kultūras akadēmijas students Aleksandrs Bricis. Savukārt Mārtiņam Gūtmanim un Artim Drozdovam ir vairāk, ja tā var teikt, atbalsta funkcija, iekļaujoties kopējā ansamblī.
Lindas Mūrnieces memuāros atklāts arī specvienības Alfa liktenis. "Alfai tikai atņemts Alfas nosaukums, un tā palika vien par specvienību. Visiem tur dienējošajiem tika veiktas dažādas pārbaudes, un atklājās padrūma aina, ka liela daļa nav psiholoģiski sagatavoti, jo atlasē pamatā vērtēti fiziskie dotumi, un komandieris izdarījis izvēli, balstoties uz tiem. Divpadsmit policisti tika atlaisti no darba kā nederīgi, daudzi paši aizgāja, jo nevarēja sadzīvot ar notikušo."
Spilgtākie līdz šim redzētie tipoloģiski līdzīgie mūzikas teātra izrāžu paraugi vairāk bija veltīti sievietes pasaulei – ir jāpiemin pirms desmit gadiem Rīgā rādītā un Lietuvā joprojām spēlētā Līnas Lapelītes opera Have a Good Day! ar desmit lielveikala kasierēm kompānijas Operomania iestudējumā, kā arī Spēlmaņu nakts balvai šogad nominētā Barbaras Lehtnas izrāde ar Līvas Blūmas mūziku Monstera Deliciosa Ģertrūdes ielas teātrī. Alfas dod spēcīgu, aizraujošu un varbūt arī diskusijas rosinošu pienesumu ar maskulīnu pašironiju.
Alfas
Dirty Deal Teatro 26., 27.XI, 3., 4.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18