Cilvēki lielākoties dod priekšroku izklaidei baros (šoreiz ar īso a), skaņu pasaule šim mērķim ir parocīgs iemesls un reizē – patīkams fons. Nesen viesojos diskusiju festivālā Lampa Cēsīs, kur arī bija pieejams alkohols, taču neviens apmeklētājs netika manīts cilvēka cieņu aizskarošā apreibinošo vielu ietekmē. Tāpat nav dzirdēts par festivāliem, kuros ļaudis trīs dienas dzīvotu telšu pilsētiņā, lai katru dienu aplūkotu dažādus mākslas darbus. Būtu grūti iedomāties, ka kāds, atgriežoties no šāda festivāla, teiktu: "Man diemžēl kaut kā sanāca redzēt tikai divas ar pusi gleznu!" Taču pēc Positivus dzirdēt ko tādu par koncertu apmeklējuma tendenci gadās visai bieži. Tas nozīmē, ka mūzika ir tikai iemesls, lai satiktos, un lielākajai daļai tā nekādā gadījumā nav pašmērķis.
Festivāla apmeklētājus var dalīt trijās kategorijās. Vieni ir tie, kas nekad neiziet no telšu pilsētiņas un arī necenšas sev melot, ka to darīs, tāpēc nereti pat nepērk festivāla biļeti. Vienkārši izmanto iespēju trīs dienas padzīvot teltī, lai, saules apspīdēti, baudītu dzīvi un iepazītos ar citiem tikpat iesilušiem ļaudīm. Tad ir tie, kas gadu no gada turpina vilties paši sevī. Viņi pirms festivāla ir nolēmuši, ka vēlas redzēt vismaz duci koncertu, bet nekad nespēj šo apņemšanos īstenot, un labākajā gadījumā bilance svārstās amplitūdā no diviem līdz četriem. Pēdējā daļa ir centīgie festivāla apmeklētāji, kas triju dienu laikā redz vismaz 24 koncertus. Viņi arī ir tie, kas metuši krūšturi uz Kings of Leon skatuves, vēl pirms radies skaņdarbs Sex on Fire, un tie, kas pieredzējuši Arcade Fire tad, kad neviens nezināja, ka Kanādā kāds vispār muzicē. Šos indivīdus dēvē par melomāniem.
Parasti apmierināti ar festivālu un sevi ir pirmās un trešās grupas pārstāvji, jo viņi ir piepildījuši mērķi – nav pat svarīgi, vai tas ir bijis drūmi kost vai apstaigāt koncertus. Otrā grupa gan ir nemitīgi vīlusies sevī, jo vispār jau gribēja pieslieties trešajai grupai, bet beigās kaut kā vilcis uz to pirmo. Tomēr vēl eksistē ceturtā grupa – tie, kas demonstratīvi nebrauc uz tādiem festivāliem kā Positivus. Mūzika viņiem ir pārāk vērtīgs dārgums, lai to dalītu ar baru "sadzērušos tīņu" un nejēgām, kuri atbraukuši uz Salacgrīvu tikai tādu lielo vārdu kā Prāta vētra, Muse un The Sound Poets dēļ. Raugoties uz pozitīvo festivāla apmeklētāju iespaidu fiksāciju kādā no sociālajiem tīkliem, viņi kaunā novēršas un ar plaukstām piesedz gan seju, gan attēlu datorā.
Tomēr visas grupas kaut kas vieno – nepatika pret igauņiem. Viņi izdomāja skaipu, viņiem lielāks IKP, viņi atņēma mums Roņu salu un masveidā sāk okupēt Salacgrīvu. Sāncensības pilnu attieksmi pret kaimiņu tautu varēja novērot ne vienu reizi vien. Piemēram, kad Comedy Latvia priekšnesumā tika konstatēts, ka klāt nav neviena igauņa, publika sajūsmā spiedza un vārtījās pa zemi. Arī telšu pilsētiņas latvieši bija vērsti uz sacensību ar igauņiem. Piemēram, pasākuma apmeklētājs Sīlis dienām ilgi pie alkometra cīnījās ar igauni Mihkelu par to, kuram būs vairāk promiļu. Beigās uzvarēja Sīlis ar 4,2 promilēm. Tāpēc aicinu ikvienu piecelties kājās, lai godinātu mūsu tautas varoni Sīli, kurš līdz galam aizstāvēja Latvijas godu.