Citā reizē cits bērnelis par Barona ielas pieturu paskaidro – bija tāds dzejnieks Barons, viņš kolekcionēja dzejoļus. Domāju, cik personību dienā mēs šķērsojam – izejam viņām cauri, bet vai mums tās ko nozīmē? Čaka iela, piemēram, vai tā kādreiz mums ir nozīmējusi dzejnieka Aleksandra Čaka ielu vai tikai Čakenes meiteņu ielu? Vai, ejot pa Brīvības ielu, tā nozīmē ko vairāk par darbdienas rītā pie fasādes atstutētā vimpeļa uzrakstu "Iela ir – brīvības nav", ko fotografē budistu mūks, kurš nezina latviešu valodu un nesaprot skatienus, ar kādiem citi lasa šo uzrakstu.
Pētīt ielas kultūrslāņus. Kā ielai uzslāņojas tās trajektorijas, ēkas, iedzīvotāji. Kā mēs savai dzīvei uzslāņojam pierastās trajektorijas – jau atpazīstamas apkārtnes sejas, ko noteiktos laikos satiekam. Un, kad patiešām gribam būt dumpīgi, tad ejam mājās pa citu ceļu – pa garāko, neērtāko, bīstamāko, lai nesatiktu nevienu. Un vai mēs kādu netīši satiekam tikpat bieži, cik nesatiekam? Cik bieži cilvēki cits citu nesatiek? Un vai satikties var, tikai ejot cits citam pretī? Un kādus slāņus uz ielām atstāj anonīmie gājēji? Vai mēs steidzīgi ejam pa ielām no punkta A uz punktu B, vai arī ielas iziet mums cauri? Vai esam trajektoriju caurdurti? Vai tas ir mūsu liktenis?
Domāju par šiem rajoniem – Jaunciemu, Čiekurkalnu, Kundziņsalu, Imantu u. c. –, kur ielām nav nosaukumu. Ja cilvēki diendienā staigātu nevis pa 1. līniju, 5. šķērslīniju un satiktos cits ar citu uz 2. un 3. stūra (cik šis teikums ir mehānisks!), bet gan ietu pa Papeļu ielu, nogrieztu stūri no Ciešanu ielas, iznāktu pie Pārmiju ielas, krustojumā nogrieztos uz Iedvesmas ielas un gaidītu savu partneri uz Satikšanās ielas – man šķiet, tā būtu labāk visiem.
Kad man sagribas siltumu un eksotiku, eju pa Palmu ielu. Kad aukstumu – uz Slēpotāju ielu. Kad manī ir svins, eju uz Tēraudlietuves ielu. Kad vajag izvēdināt galvu – pa Tvaika ielu visā garumā, nogriežoties uz teju manāmo pārbrauktuvi, pie kuras, ja paveicas, var stāvēt divas stundas un justies kā Aklajā ielā vai Punduru ielā. Lai gan sajūta, ka tieši šobrīd vajadzētu būt Draudzības ielā vai vismaz Papardes ielā. Vai bēgt prom no visa, sākot no Starta ielas uz Hamburgas, Stokholmas, Bergenas, Gdaņskas, un tad jau tālāk pa Varavīksnes gatvi uz Marsa gatvi, un kurš tad saķers! Vai nebēgt nekur, bet apciemot kādu Annas Sakses, Poruka, Mirdzas Ķempes ielā.
Un kad jūs pēdējo reizi bijāt Atpūtas ielā? Progresa ielā? Lauku ielā? Aristīda Briāna ielā? Speķa ielā? Vabu ielā? Raušu ielā? Tumes ielā? Kaķasēkļa dambī? Embūtes ielā? Raktes ielā? Trīsstūra ielā? Laboratorijas? Sveķu ielā? Vai ejat tikai pa Steigas ielu vai reizēm arī pa Gaismas ielu?
Laika trūkums vispār noved pie vienām un tām pašām trajektorijām, bieži vien pat kājām neskarot šīs ietves, bet gan traucoties pa tām ar auto, un tu izšķīsti kā auto starmeša gaismas stīga pilsētas panorāmā, atstarojot gaismu līdz brīdim, kad tiek pagriezta aizdedzes atslēga un motors noslāpst.
Biežāk jāiet pastaigās – uz Valentīna ielu, un, protams, tas viss man liek domāt arī par Love street. Un tad vēl bulvāri, prospekti, gatves...