Nacionālās skatuves griešanās. Sajūta tāda, ka teātrī sācies varas cirks ar visiem klupieniem, kritieniem un maršiem. Ar ko tas beigsies, lai prognozē mistiķi, taču neizskatās, ka notiekošais nāktu par labu teātra mākslai. Ja nu vienīgi atsevišķu teorētisko prātnieku un ierēdņu ambīcijām. Ko gan lēma komisija, izvēloties jaunu teātra uzturētāju, – prasmi prezentēt un kārtot naudas lietas? Un tikai šādā nozīmē interesi par teātri. Mākslas jaudas nav obligātas. Tikai pārdošana.
Uzkarsusi kritiķe no varas pozīcijām meklē attaisnojumus Kultūras ministrijas ierēdņu diktātam, jo "individuālās intereses neesot neko vērtas". Jā, kas tad ir tās "vērtības" – droši vien kaisle izkārtot un valdīt. Te sākas problēma. Vai māksliniekam ir jābūt orientētam uz naudas lietām, politiku vai citām sabiedriskās mašinērijas darbības formām, ja ar to nodarbojas "jebkurš", kuru daba urda rīkot skandālus, kurš vēlas plakātiski izaicināt protestus un bīdīt ienākumus? Bet ja nu tā nav!
Es saku: māksla ir atšķirīgais, īpašais, interesantais un svarīgais. Tāpēc mākslā būtiskais mērķis nav pelnīt, nedz arī paust patiesības. To var darīt, var audzēt kontu, ja esi publikas pieprasīts, var plakātiski demonstrēties un influenceriski līst uz skatuves cita koncertā, var prasīt "pareizību" pasaules kārtībā – to visu var, bet bez tā var mierīgi iztikt.
Gribētos, lai mākslas darbā atklātos īpašas, jaunas formas, neparasts redzējums, kas atver negaidītus meklējumu ceļus uz jaunu domāšanu, un patiesa vēlēšanās atjaust agrāk neviena nepamanīto. Pat ja tas nenotiktu katru reizi, kad vēlmes meistars pacels otu, kad uzvilks simbola burtu, kad paudīs tēlu, kad rampas gaismās izdzīvos tālejošo.
Teātrī režisors vienmēr ņem to materiālu, kas viņu interesē, – pasaulē ir milzu apjoms dramaturģijas, paši aktieri var sarūpēt sev tekstus un darbības materiālus, skaidrs, ka skatuves mākslinieks izvēlēsies to, kas interesē tieši viņu. Nav obligātu prasību – teātrim jābūt šitādam vai tādam, lai gan teorētiķi savās shēmās nereti ko tādu mēdz iecerēt – kā "pareizo mākslu"! Shematiskais uzstādījums galu galā tik un tā izrādīsies fikcija. Bet politikas virzītāji domā, ka māksla ir instruments. Biznesa kārtotāji iedomājas, ka tā ir naudas sūknis. Tādas rodas aizdomas, skatoties un klausoties, ko no malas bīda materiālā kursa figuranti un pareizības prātnieki, "dārdzekļi" (pretstatā šo izcilo subjektu pret citiem vērstajam lamuvārdam – "lētiņi").
Nav nekādas nozīmes, vai direktoram ir cēli mērķi, piemēram, atrast jaunu oriģināldramaturģiju. Ja režisoram un aktieriem nepatiks luga (lai neviens neapvainojas, teikšu – iedomājieties – tādi nicināmi nieki kā manējie drāmas teksti), arī rezultāts, kā izrāde, būs nīkulīgs, lai kādiem lozungiem mēs šo programmu un pašu neinteresanto garadarbu apvītu. Varbūt jāseko esošā pārmaiņu vilnim, sajūtu straumēm un jēgas uzplaiksnījumiem reālajā – vistuvākajā, tas ir, tēlu, – domāšanā. Autora un arī kritiķa teksti tikpat labi var izrādīties derīgi vien viņam pašam.